26.04 10:00-14:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Jā, teikšu, kā ir - kad jāiet pirmo reizi pie ārstiem, vienmēr jūtos nemierīga, satraukta, pirms braukšanas nevaru neko ieēst, tāpec vizītes parasti nozīmēju rīta pusē (tā neziņa mani vienmēr biedē).
Satraukumiem pilna bija arī šī reize, kad vedām Raienu pie acu ārsta, lai pārbaudītu viņa redzi, jo mūsu ģiemenes daktere teica, ka tā mums pirmo reizi jāiet pārbaudīt vecuma posmā no gadiņa līdz pusotram (dēliņam drīz būs gads un divi mēneši).
Tad nu pastāstīšu, kāda bija mūsu speciālista izvēle un kā mums gāja.
Tas mūsu īstais speciālists (acu ārsts)
Tā kā mums ir svarīgi vest dēliņu tiešām pie laba daktera (kurš strādā savā īstajā arodā), tad meklējām internetā atsauksmes par labiem acu ārstiem, kurus iesaka arī citas ģimenes. Pēc visas informācijas izlasīšanas favorītos iekļuva daktere Una Epnere (Veselības mājā "Olīva"). Izlasot dakteres pieredzes stāstu (biogrāfiju), nolēmām, ka pieteiksim mazo pie viņas. Jā, mūsu izvēle bija pareiza, jo dakterīte tiešām bija ļoti jauka, profesionāla, zinoša un patīkama.
Apmeklējums
Vizīte bija norunāta plkst.10:30, bet tikām jau plkst.10:15. Protams, tas satraukums mani tirdīja līdz pat brīdim, kad iegājām dakteres kabinetā... Tiklīdz viņa sasveicinājās un piedāvāja apsēsties, iepazīstināja ar sevi, viss satraukums tā pamazām arī izzuda.
Daktere iepazinās ar dēliņu, paņēma tādu kā tāfeli (nezinu, kā pareizi šo priekšmetu sauc) ar dažāda lieluma attēliem, un lūdza, lai dēliņš parāda, kur attēlota mašīna. Tā kā dēliņam ļoti patīk mašīnas, viņš uzreiz uz vienas mašīnas uzlika savu pirkstiņu, parādot, ka tā brauc "brr.. brr..". Tad palūdzām, lai viņš parāda mocīti, jo tas arī tur bija attēlots (tikai mazāks kā mašīnīte), dēliņš uzreiz arī to parādīja. Daktere apgrieza tāfelei otru pusi, kur šie attēli bija vēl lielāki - arī tur dēliņš parādīja, kur atradās lielā mašīna. Daktere uzreiz paskaidroja, ka tik mazam vēl ir grūti kaut ko atprasīt, jo viņš vēl nezina visus attēlus (tur vel bija zilonis, zvaigzne, mēnestiņš u.c. attēli).
Gribējam parbaudīt, vai dēliņš pamana attēlus ar vienu actiņu, pieliekot roku priekšā otrai acij, bet tas mums neizdevās, jo dēliņš neļāva to darīt - rāva nost mūsu rokas un griezās uz citu pusi.
Pēc tam daktere paņēma tādu nelielu tāfelīti, kurā bija tā kā ieskrāpēti (ar švīkām) pāris attēli (arī nezinu nosaukumu šādai tāfelei), bet, kā daktere paskaidroja, tos var redzēt tikai tad, ja ar abām actiņām redz +/- vienādi), dēliņš uzreiz uzlika pirkstiņu uz zilonīša, jo to pamanīja pašu pirmo, pēc kā ieraudzīja arī mašīnu, atkal atdarinot tās skaņu: "brr...brr..." Daktere pat izteica komplimentu par dēliņa mašīnas skaņu atdarināšanu, cik viņš labi to pieprot :)
Tad sekoja pats nepatīkamakais - šķidruma pilināšana actiņās. Pēc šīs procedūras dēliņa un dakteres draudzība beidzās, jo dēliņš vairs dakterei neuzticējās. Pēc šķidruma iepilināšanas mums 20 minītes bija jāuzgaida, kamēr tas iedarbosies. Daktere mums parādīja, kur ir mantu stūris, lai varam paspēlēties, pakavēt laiciņu. Protams, paņēmām mašīnītes un braukājāmies.
Kad bija pagājušas 20 minūtes, daktere mūs aicināja apsēsties. Apsēdāmies krēslā, un dēliņš atkal sāka raudāt, lai gan viņam neviens vēl neko nedarīja. Labi bija tas, ka viņš savas actiņas ik pa laikam atvēra, jo interesēja, kas notiek - tas vismaz kaut cik atviegloja dakteres darbu. Viņa stāstīja, ka esot bērniņi, kuri sasprindzina plakstiņus, tos ar varu esot jātaisa vaļā, tad gan esot pavisam traki... Mums, par laimi, tik liela brēka nebija. Protams, pec dēliņa kliegšanas šķita, ka ar viņu dara briesmu lietas, bet viņam daktere ne reizi pat nepieskārās - tikai skatījās caur diviem aparātiņiem, liekot tuvāk dēliņa actiņām tādus zaļus (numurētus) stikliņus. Kad daktere nolika nost šos visus aparātiņus, tad dēliņš uzreiz parstāja raudāt.
Beigās daktere pastastīja, ka dēliņam tas rādītājs ir +2 (jau vairs neatceros, kā medicīniski saucās šis termins), paskaidrojot, ka līdz 3 ir norma - ja ir vairāk, tad jau velk uz šķielēšanu (problemātiku), un būtu jādomā par brillēm. Pēc šī teikuma es tā atviegloti nopūtos, jo tas bija tieši tas, ko gribēju dzirdēt, proti, ka viss ir kārtībā.
Mūsu nākamā vizīte jāieplāno, kad deliņam būs 3-4 gadiņi (tajā laika posmā), proti, kad ar viņu jau varēs sarunāties un viņš spēs atpazīt attēlus.
Iepilinātos pilienus dēliņš juta arī, kad braucām mājās, jo ārā spīdēja saulīte, par ko viņš bija nedaudz pikts (kā daktere paskaidroja, no pilieniem pirmo dienu redze var būt miglaināka, nav ieteicams uzturēties saules gaismā, lielākiem bērniņiem parasti neiesaka arī lasīt pirmajā dienā), visu ceļu dēliņš ik pa laikam berzēja savas actiņas, viņa zīlītes izskatījās tik tumšas kā vampīriņam (kā tās ir attēlotas filmās), bet pēc diendusas izgulēšanās viss atkal jau bija "vecajās sliedēs" - nekas vairs netraucēja, zīlīšu krāsa arī bija +/- atguvusi savu iepriekšējo toni.
Kopumā vizīte bija ļoti jauka, patika tas, ka daktere sīki un smalki izskaidroja, ko plāno darīt, kāpēc, ieteica, kā mums pašiem padarboties mājās (varam parādīt dēliņam pazīstamos attēlus (dažādos lielumos), aizklāt vienu actiņu un atprasīt mazajam, lai parāda uz attiecīgo attēlu ar pirkstiņu, tā pārliecinātos, vai viņš labi tos pamana ar abām actiņām, jo mājās viņš varētu nepretoties tam, ka tiek aizklāta actiņa - to var darīt arī nedaudz vēlāk, kad dēliņš sāks vairāk runāt un būs iespēja ar viņu sarunāt), kā arī paskaidroja, kas jāņem vērā pēc vizītes (par saules gaismu, cik ilgi tā būs...) utt.
Par vizīti samaksājām 35 EUR (manuprāt, šī summa ir šādas vizītes vērta - zinoša (pietiekami sīki izklāstīta informācija), atsaucīga un patīkama).
Lūk, šāda bija mūsu pirmā pieredze pie acu ārsta!
Varbūt varat padalīties arī ar savu pieredzi par acu ārstu (gan pozitīvo, gan arī negatīvo, ja tāda ir), lai citiem vecākiem būtu vieglāk izlemt, pie kura speciālista doties ar savām atvasītēm (kurā Latvijas pusē, daktera vārds, uzvārds, iestādes nosaukums, aptuvenā cena, ja bija jāmaksā)? :)
Attēls no interneta: http://autodo.info/pages/b/baby-eyes-drawing/
Hmm, būs jāpatur prātā šī dakterīte, paldies 😀
Pieņem gan BVC netālu no Alfas, gan arī 1.slimnīcā. Viņa pati smaidīja un jokojās ar mazo, runāja mīļā balsī, dāvināja viņai uzlīmi un kaut kā sanāca, ka mazā smaidīja pretī, pat nemanot, ka daktere ik pa brīdim paskatās uz zobiņiem. Var jau būt, ka bērnam vienkārši laba oma bija, taču varu salīdzināt ar vizīti pie Šadeiko, kur asaras vien lija.
Oho, cik forši 😀 a ko viņa tādu darīja, ka mazā tik smaidīja? 😀 un kurā vietā viņai ir prakse? 😀
Mums Pētersone zobus izcili labi pārbaudīja, meita smaidīja vien. Pēc tam SI arī bez problēmām visu sarunājām. Vecums :1-1.5
Jā,tos mazos ķiparus grūti paredzēt - te var raudāt, te atkal nē 😃 mums priekšā vēl vizīte pie zobārsta, nezinu, kā tur mums ies, jo dotajā brīdī dēliņš mutīti netaisa vaļā pēc pieprasījuma, tāpēc šo vizīti visticamāk nozīmēsim, kad dēliņam būs tuvāk pie diviem gadiņiem (ar cerību, ka tad varēsim sarunāt kaut ko) 😀
Jap, mēs par maksu 😀
Cik saprotu, jums bija jāmaksā, jo izvēlējies privātklīniku? Vai kaut kā tā? 😉
Paldies par pieredzes stāstu 😀 izklausās, ka dr. I.Kūlniece arī ir ļoti laba dakterīte 😀
Biju ar mazo LAAC, jo uzskatu to par labāko vietu, kur pārbaudīt actiņas. Pieņēma I.Kūlniece, vizīte fantastiska, bērnam patika, bija interesanti un nemaz nebija sajūta, ka būtu pie ārsta. Ārste izlasīja arī daudzos papīrus, ko bijām līdzi atnesušas, cītīgi stāstot par to, ko katrs cipars nozīmē. Par vizīti maksāt nevajadzēja, jo tad, kad rakstīju bērnu uz maksas vizīti, man piedāvāja nemaksāt un nākt nedēļu vēlāk. Steigas nebija un piekritu. Nebūtu žēl, ja būtu jāmaksā, jo par LAAC esmu stāvā sajūsmā un arī pati redzi pārbaudu tikai tur.