Pilnīgi droši nav nekur! Kā pasargāt bērnu no traumām uz ielas un mājās

Tuvojoties tumšajam gada laikam, bērnu traumatologi īpaši atgādina par drošību uz ceļiem – pareizu to šķērsošanu un atstarotāju lietošanu. Lielāko bērnu vecāki aicināti pārrunāt ar atvasēm viedtālruņa lietošanu pilsētvidē, jo bērni, skatīdamies ekrānā, bieži nemana apkārt notiekošo, kā arī elektroskrejriteņu izmantošanu, kuru izraisīto negadījumu skaits šokējoši pieaug. Vienlaikus vecāki aicināti paturēt prātā skarbo patiesību – izrādās, bērni visbiežāk traumas gūst mājas apstākļos. Tāpēc viens no vecāku galvenajiem pienākumiem ir parūpēties par drošu mājas vidi bērniem ikvienā vecumā.

Skrejriteņi traumē gan braucējus, gan gājējus

Valsts policijas nesen apkopotā informācija liecina, ka ceļu satiksmes negadījumu skaits ar elektroskrejriteņiem šogad astoņos mēnešos pieaudzis 3,7 reizes un sasniedzis 449. Negadījumu skaits, kuros cietuši elektroskūteru vadītāji, ir bijis 146, no tiem 11 guvuši smagus ievainojumus. Visvairāk ceļu satiksmes negadījumu fiksēti ar krišanu - 191, seko apgāšanās negadījumi - 77, sadursme ar citu transportlīdzekli – 66.

Visbiežāk fiksētie pārkāpumi bijusi braukšana divatā uz viena skrejriteņa – gan kāds no vecākiem ar bērnu, gan jaunieši divatā. Pretēji noteikumiem, braukuši arī bērni, kuri jaunāki par 14 gadiem. Arī Rīgas Tehniskās universitātes ekspertu šogad publiskotais “Elektrisko skrejriteņu kustības un manevrēšanas parametru pētījums” skaidri parāda, ka bīstamību un traumu risks, pārvietojoties ar elektroskrejriteņiem, ir augsts gan to vadītājiem, gan pārējiem satiksmes dalībniekiem, īpaši gājējiem. 

“Tas nozīmē, ka vecākiem ļoti  jāseko bērnu drošībai arī uz ietvēm, jo pieaug ne tikai skrejriteņu vadītāju, bet arī šo braucamrīku notriekto un nopietni traumēto kājāmgājēju skaits,” uzsver Viktors Gustsons, Compensa Life Latvijas filiāles vadītājs.

Visus riskus paredzēt nevar

Saprotams, par vecākiem nepiedzimst. Par vecākiem mācās, praktiski un bez melnraksta īsā laikā apgūstot daudz jaunu iemaņu un zināšanu, tostarp veidojot apzinātus ieradumus un drošu vidi bērnam. 

“Bez neparedzamām kļūdām, muļķīgām nejaušībām un nepatīkamiem starpgadījumiem bērna drošības jomā neiztiek neviena ģimene. Taču jādara viss, lai nelaimi nepieļautu, pirms vēl tā notikusi. Ja bērns saka: “ Paskaties, kā es māku!”, tad vecāku ausīm un acīm ir jābūt vaļā.” atgādina V. Gustsons. 

Diemžēl Latvijā nemainīga ir gadu gadiem tradicionālā skarbā statistika, ka aptuveni 70% gadījumu bērni traumas gūst tieši vidē, kurai vajadzētu būt visdrošākai, proti, mājas apstākļos, ģimenes lokā. 

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurgs Jānis Upenieks to skaidro ar faktu, ka mājas – gan iekštelpas, gan pagalmi – mānīgi šķiet droša vide kā bērniem, tā vecākiem un vecvecākiem, tāpēc uzmanība un piesardzība atslābst, bet, lai iegūtu traumu, pietiek ar nepilnu sekundi. 

“Bērni izzina un iepazīst pasauli ar visām maņām – viņa rīcība ne vienmēr ir paredzama, bet reakcijas un kustības var būt daudz spēcīgākas, spontānākas un straujākas, nekā pieaugušie to var iedomāties. Turklāt bērni, saprotams, visus riskus zināt un saskatīt nevar, tāpēc tieši pieaugušo – vecāku un vecvecāku – uzdevums ir padomāt solīti uz priekšu, paredzēt, ka negadījums var notikt,” uzskata ārsts.

J. Upenieks uzsver, ka vecāki pēc tam, kad bērns traumas jau guvis, ar nožēlu saka – ja būtu zinājuši, ja būtu iedomājušies. Ārsta atbilde tādos gadījumos esot: “Apsēdieties uz grīdas un paraugieties uz pasauli no bērna skatupunkta – tā ir pavisam cita pasaule, ko ieraudzīsiet un kurā pamanīsiet tās lietas, kas slēpj traumu risku. Saprotams, ka bērnu interesē viss, kam viņš var un nevar piekļūt – uz galda, atvilktnēs un citur.”

Jātrenē spēja fokusēt uzmanību

Vaicāts, vai ir kas tāds, kas viņu, neraugoties uz ievērojamo ķirurga pieredzi, spēj tomēr pārsteigt un izbrīnīt, ārsts Upenieks atbild ar “Nē”. Ja nu vienīgi tas, ka, līdzīgi kā mājās gūto traumu augstie rādītāji, nemainīga ir vecāku nespēja būt klātesošiem un fokusēt savu uzmanību uz bērniem – viedierīces nereti ir svarīgākas un ‘ievelkošākas’.

Arī Viktors Gustsons piekrīt - traumu skaits vai nopietnība nekādā veidā nekorelē ar sociāli nelabvēlīgu vidi, un faktiski neskaitāmās tehnoloģiskās priekšrocības un jauninājumi ne tikai nenovērš, bet pat palielina traumu risku. Apzinoties, ka no traumām pilnībā izvairīties nav iespējams, daudzu vecāku izvēle arī Latvijā arvien biežāk ir bērnu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem, kas ļauj saņemt finansiālu atbalstu traumas vai veselības komplikāciju gadījumā. Pēc Compensa Life datiem, biežākās traumas, kuru dēļ tiek izmantota apdrošināšana, ir lūzumi un mīksto audu bojājumi.

Savukārt bērnu ķirurgs Jānis Upenieks vecākiem atgādina šādus drošas vides veidošanas principus.

• Nezaudēt modrību mājās, apzināt un izvērtēt visas tās vietas un lietas, kas sevī slēpj traumu riskus;

• Lai labāk saprastu potenciālos traumu avotus, paskatīties uz vidi no bērna skatupunkta;

• Runāt ar bērniem – nevis aizliegt, bet skaidrot un rādīt iespējamo apdraudējumu, vienlaikus ļaujot bērnam iegūt prasmes potenciāli riskantās situācijās pašam parūpēties par savu drošību – vai tā būtu asu priekšmetu lietošana vai pareiza kāpšana pāri sliekšņiem, pa trepēm utt.