Parāposim, mazulīt?

Parāposim, mazulīt?

12. Jan 00:19 Madaras mamma Madaras mamma

Madariņa nekad nesteidzas. Viņa labprāt uzkavējās pie manis puncī, izlemjot nākt pasaulē savā īpašajā datumā, teju sasniedzot jau 42.grūtniecības nedēļas atzīmi. Laikam jau tajā brīdī man bija jāsaprot, ka Madariņai neviens noteikumus nediktēs.

2018.gada 27.septembrī, pēc ikmēneša vizītes pie ģimenes ārsta, kur mums ieteica apmeklēt fizioterapeitu, jo Madariņa vēl nevēlās uz punča, Madariņa mājās apvēlās uz punča pati. Tas vienkārši notika. Neviens Madariņai nemācīs, ko, kā un kad darīt! J Mans mazais auniņš! Madariņa līda un arī tagad vēl lien kā partizāns. Mazās rociņas fiksi, fiksi dzen ķermenīti uz priekšu, labā kāja atsperas un tā mana mazā dāma slīd pa grīdu, tiekot visur, kur vajag.

Šī gada pirmajā vizītē pie ģimenes ārsta mums atkārtoti ieteica vērsties pie fizioterapeita, jo Madariņa vēl nerāpoja. Man paskaidroja, ka tas ir nepieciešams pareizai gūžu attīstībai, attiecīgi vēlāk arī staigāšanai. Labi, ja jau ģimenes ārsts saka, ka vajag aiziet pie fizioterapeita, tad iesim. Pierakstījos uz bobota nodarbību, kura vēl jāsagaida. Tikmēr mēs neslinkojam. Izmantojām situāciju, ka mājās mums ir patiešām silts. Aptuveni +26 grādi. Novilku Madariņai bikses, ļāvu dzīvoties pa grīdu plikām kājiņām. Saķere ar grīdu pavisam cita. Salikām Madariņai šķēršļus. Te sega savēlusies, te spilvens, te kāda lielāka manta. Jāpiebilst, ka Madariņa jau vairākus mēnešus šūpojās celīšos. Tikt pāri šķēršļiem viņai nesagādā problēmas. Drīzāk mammai sirmus matus, jo bieži vien tas beidzas ar kritienu grīdā. Neskatoties uz šķēršļiem, Madariņa turpināja “līst kā partizāns”.

Un tad, pavisam negaidot, tas notika. Viņa rāpoja. Teju deviņu mēnešu vecumā. Pāris sekundes, taču abi celīši darbojās, mazās plaukstiņas kustējās uz priekšu. Un tad…jau atkal uz punča un mans mazais partizāns bija atpakaļ. Domāju, ka nesagaidīsim bobota nodarbību, kad jau Madariņa rāpos. Turēsim īkšķus!