Par pēdējām reizēm

Par pēdējām reizēm.  

Piedzimstot mūsu brīnumam, mūsu meitiņai, mēs, tāpat kā citi vecāki, sajūsminājāmies un priecājāmies par visām “pirmajām reizēm”, kā arī turpinām to darīt. Pirmais smaids, pirmais nopietnais acu skatiens, pirmie smiekli, pirmā buča, pirmais zobs, pirmie soļi pasaulē. Lielāki un mazāki sasniegumi, kuri atklāj pasauli ne tikai mazajam cilvēciņam, bet arī liek mums pašiem palūkoties uz dzīvi ar citām acīm. 

Joprojām atceros pašu sākumu, kad Rīgas Dzemdību namā, asarām acīs, pīles cienīgā gaitā (tikko svaigi dzemdējušas sievietes gaitā) devos no māsiņām uz istabiņu, rokās nesot pudeli ar maisījumu, jo tas piens nenāca. Es nezinu, kur bija pazudusi mana loģiskā domāšana, jo es taču zināju, ka pieniņš nemaz tik ātri neatnāk, ka tas atnāk vien trešajā dienā. Bet māsiņa uzspieda, es padevos. Tā briesmīgā, briesmīgā sajūta, ka man nesanāk, lika justies kā pasaulē sliktākajai mammai. Man prieks, ka es tomēr saņēmos, ka mans raksturs palīdzēja man “piecelties”, cīnīties. Mēs abas ar meitiņu ši piena cīņu izcīnījām. Un veiksmīgi meitiņa pirmos sešus mēnešus tika ekskluzīvi barota tikai ar krūti. Pēc tam krūts barošana samazinājās, bet kopumā saglabājās līdz gandrīz gada un divu mēnešu vecumam, kad pienāca tā pēdējā reize. 

Tā pavisam nemanot, klusi. Pavisam mierīgi. Vienkārši viņa vairs neprasīja, bet es nepiedāvāju. Centos saprast, kā mums tas tā sanāca? Bez strīdiem, asarām un dusmām? Laikam jau tomēr mēs abas to sarunājām. Jau kādu laiku stāstīju meitiņai, ka visu laiku pupoties nevarēs, ka nu jau liela paliek, ka jāmieg ciet pašai. Līdz ar to man ir liels prieks, ka visa biedēšana, ka būs lieli skandāli un brēkšana, mums ir izpalikusi, neskatoties uz to, ka meitiņa bija ieradusi iemigt pie krūts. 

Bet galu galā es gribēju teikt, ka pienāk tās “pēdējās reizes”, kad saprotu, ka mans mazais bebis vairs nemaz nav bebis. Un paliek nedaudz skumji. Jo laiks skrien vēja spārniem, un es nesaprotu, kā lai to mirkli līdz pēdējam pilienam noķer un izbauda...