Nu, jūs jau staigājat?

Jautājumu, vai mana meitiņa jau staigā, pēdējā laikā dzirdu pārāk bieži, tāpēc nolēmu uzrakstīt, jo-ja nu vēl kāda mamma jūtas līdzīgi. 

Manai meitiņai tūliņ būs 1 gads un 3 mēneši un patiešām-viņa vēl patstāvīgi nestaigā, bet rāpo vai iet pieturoties. Tā vien šķiet, ka visiem apkārtējiem - gan radu lokā, gan pilnīgiem svešiniekiem rotaļu laukumā ir viedoklis par to, kad bērniņam jāsāk staigāt un noteikti jādalās padomos, kā to veicināt. 

Šādās reizēs mana sirds sažņaudzas, jo es kā mamma priecājos par katru savas meitiņas sasniegumu, un tas, ka viņa vēl (uzsvars uz šo vārdu) nestaigā-noteikti nav nekāds trūkums. Lai sāktu staigāt, bērniņam ir jānostiprina muskuļi rāpojot un tieši to mana meitiņa arī dara. Un es zinu, ka viņa skries un būs tikpat neapturama kā viņas vienaudži, kad būs tam gatava.

Protams, mūsdienu sabiedrība un sociālo tīklu kults mudina mammas gribot negribot salīdzināt savus bērniņus ar citiem.. nenoliegšu, ka arī man tā reizēm gadās. Taču vienmēr der atcerēties, ka katrs bērniņš attīstās citādāk-vienam ilgi neaug zobiņi un tad nāk visi reizē, citam mati neaug (tik ātri kā keimiņtantēm gribētos), vēl kādu moka neizskaidrojamas punča sāpes vai mošanās naktīs... katrai mammai un bērniņam ir savs stāsts, tāpēc pirms kādam no malas pieņemt spriedumu par to, kas bērniņam konkrētā vecumā jāprot vai cik zobiem mutē jābūt, apdomājiet, vai jūs gribētu tādu jautājumu uzklausīt? Un vēl jo vairāk-vai no tā, ka jūs to pajautāsiet, kaut kas mainīsies?