No aizmigšanas pie krūts līdz miega dziesmām

Ir divi sāpīgi posmi krūts barošanas periodā. Tā noteikti ir krūts barošanas uzsākšana, kad es, mēnesi cīnījos ar lielu plaisu un ar asarām acīs, sakostiem zobiem baroju Madi. Un tad nākamais sāpīgais posms ir krūts barošanas pārtraukšana. Sāpīgs, jo tā ir viena no neredzamajām nabas saitēm, kuru vēlējos pārgriezt jau kādu laiku iepriekš, bet… Pirmo reizi mēģināju to pārgriezt marta vidū, kad pēc slimošanas, Made īsti krūti vairs nevēlējās un labprāt piekrita iešanai gulēt ar tēti. Bijām tikušas līdz 1 ēdienreizei dienā pirms gulētiešanas vai naktī. Kā kuru reizi. Taču tad uzzināju, ka ir nomiris mans tēvs un man kaut kā negribējās meitai atņemt to lielo prieku, kuru viņa izrādīja, kad devu krūti.  (aiz priekiem mētāja kājas pa gultu un kliedza PŪ PŪ PŪ*, smaidīja, smējās). Likās, ka atņemu tādu kā labumu un daru sevi par sliktāku mammu. Tad viss aizgāja atkal tik tālu, ka no vienas ēdienreizes krūti pieprasīja līdz 10x dienā. Es teikšu godīgi, es noguru. Katru nakti dabūju gulēt uz vieniem sāniem, nogulēju muguru, piecēlos stīva, izstiepties likās lielākās mocības un pārstāju pat darīt to. Atkal biju tā nogurusī mamma, kura katru dienu izkāpa no gultas ar kreiso kāju un tā vien gribējās par katru sīkumu pārmest Madei un vīrietim. Mēģināju atkal neitrāli samazināt krūts barošanu, vismaz ēdienreižu ziņā. Tas nebija iespējams, kā nedevu krūti, puņķi un asaras pa gaisu, pieskarties bērnam vairs nevarēju, dusmas un aizvainojums no meitas puses. Runāju ar draudzenēm, jautāju viedokļus, palīdzību. Draudzene izteica, ka vislabāk esot atmest dilstošā mēnesī. Nosmīnēju. Taču tad atcerējos, ka iz tautas ticējumiem, krūts barošanu iesaka pārtraukt tieši dilstošā mēnesī, jo tad krūtis paliekot tvirtas, nevis tādas nošļukušas. Hah.  Un tad, intereses vadīta, pašķīru kalendārā atpakaļ marta mēnesī, kad atsākām atradināties no krūts barošanas pirmo reizi. Un, jā, dilstošs mēness! Nu, neko, atliek vien nogaidīt, kad atkal būs dilstošs mēness un aiziet. Bet, līdz dilstoša mēneša sagaidīšanas Madei tētis regulāri teica: “Klau, meitiņ, Tu taču esi liela, lieli bērni pū neēd, ēd tikai mazi bēbīši.” Varbūt viņa to sāka saprast, varbūt arī notika kāds cits brīnums, bet pēc pastaigas laukā ar omu, Made iekāpa gultā, pagriezās uz sāniem, dziedāju “mazo zvaigznīt mirdzi nu, brīnumskaista esi Tu…” kādas padsmit reizes, līdz vīrietis jau sāka klusītēm smiet, ka citu dziesmu manā repertuārā neesot un atkal dziedu vienu un to pašu dziesmu uz riņķi. Bet, Made pati pirmo reizi aizmiga neprasot krūti un pat neizrādot par to interesi. Izmantojot šo situāciju, sapratu, ka uzbāzties man nevajag, kad gribēs pati, pajautās. Un sāka jautāt vien pirms gulētiešanas. Naktī, kad cēlās, piedāvāju ūdeni. Ar to parasti arī pietika. Kas nozīmēja to, ka bērnam slāpa, nevis gribējās krūti. Un tad sekoja jau 24 h bez krūts un domāju – pavilkšu maksimāli, cik ilgi neprasīs. Tās bija 48 h. Bet.. Man jāatzīst, ka pirmo reizi es no rīta piecēlos un sapratu, ka Made visu nakti ir nogulējusi un nevienu reizi nebija cēlusies. Nu, bāc!!! Tas bija TĀDS miegs!! Nopietni, es biju aizmirsusi kā ir gulēt, kad naktī mazs rausis Tevi nemodina ik reiz, kad vēlas padzerties. Un tā nav viena reize, tās noteikti ir 5 x vismaz. Izgulēties, kad mani nepieceļ nevienu reizi, tas bija kaut kas burvīgs.

Kas man pietrūks, kas man paliks tikai atmiņās? (šo gan rakstu ar smaidu un asarām acīs, jo tas bija kaut kas burvīgs) Katru reizi, kad dodamies gulēt, pasakos Madei par šo dienu un viņa jau ēdot manu pienu krata ar galvu “jā” un skaļi saka ”Mhm”. Un tas bija kas super iepriecinoši. Tā pat, ja uzjautāju kaut ko un atbilde bija negatīva. Un tas bija kaut kas burvīgs. Bet šo es noglabāšu savā skaistāko lietu atmiņas lādītē.

Līdz skolas vecumam jau Madi ar krūti nebarošu, ir tās nabassaites, kas ir jāpārgriež, lai cik tas sāpīgi nebūtu. Es ticu tam, ka turpinātu barot, bet, es pati esmu no tā nogurusi, un sevi mocīt dēļ meitas, nu, nevēlos. Man ir jābūt labai mammai, sievai, sievietei, nevaru taču kā pūslis dzīvot. Un, turklāt, man tūdaļ, nedēļu ir jādodas prom no mājām, kad Madei krūti fiziski iedot nevarēšu. Kaut kā viss sanāca tad, kad vajadzīgs.

Un tagad, jūtu, ka meita vairāk grib mīļoties, ejot gulēt saka “mīļ” un pievelk mani sev klāt. Un ir tās reizes, kad aizmieg apskāvusi mani. Bet pārsvarā aizmieg, kad dziedu miega dziesmiņas.

P.S. Tas, cik ilgi katra mamma izvēlas barot ar krūti savu bērnu, ir viņas pašas un bērna izvēle. Un nedrīkst pārmest, ja kāda to izlēmusi pārtraukt ātrāk vai turpināt barot līdz 2,5 gadu vecumam. Un vislabākais vispār nevienam nestāstīt kā un ar ko baro. Jo vienmēr būs cilvēki, kas nostāsies divās pusēs – par/pret pudeli/mātes pienu. Taču es esmu pieskaitāma pie tām, kas skeptiski noskatās uz mammām, kuras pat nevēlas barot ar krūti mazos vai pārtrauc to tikai tāpēc, lai varētu izrauties no mājām vai kādiem pasākumiem.

Neskatoties uz krūts barošanas pārtraukšanu, esmu absolūta krūts barošanas fanāte!

*pū – tā Made iesaukusi manas krūtis.

Lai skaisti

Linda