Miķeļpelītes attīstība soli pa solim līdz raitam solim

Protams, ka vecākiem šķiet fantastiska ikviena lieta, ko mazais ķipars paveic un iemācās, tomēr, jāatzīst, ka ir tādas “lielās” lietas, kuras gaida, sagaida un mēdz pierakstīt kā pirmā gada varenākos mirkļus! Es neesmu izņēmums, viss smalki pierakstīts mēnešu jubileju aprakstos, tāpēc labprāt apkopošu un dalīšos ar citām jaunajām mammām un tētiem kā šīs lietas norisinājās Miķeļa dzīvē!

Gribu piezīmēt, ka esmu absolūti medicīnas samaitāta un par ikvienu lietu mēģinu interesēties padziļināti, pajautāt speciālistiem, palasīt rakstus un nonākt pie patiesības. Savas taisnības. Uz to arī uzsvars – lūdzu, nepieņemt zemāk minēto kā absolūtu patiesību, tā ir mana taisnība, mana mantra, ko stāstīšu riņķī un apkārt, kamēr piekusīs mēle, bet stāstīšu! Lai vecāki zina, izglītojas un neapzināti nedara pāri saviem bērniem. Bet nekad nestrīdēšos par to, ka mamma jūt, mamma zina, mamma izdara izvēli, ikviena mamma pati!

Pirmā mēneša lielais sasniegums – smaids! Tas sasniedza mūs tieši jubilejas dienā! Nu varēja sākties tēta joki-spoki, lai tikai puisītis smaidītu!

Otrajā mēnesī Miķelis lēnām sāk vērt vaļā plaukstiņas, mamma palīdz, tās viegli pamasējot, paglāstot (sākot ar mazo pirkstiņu!). Galva sāk griezties kādas čabošas un grabošas mantiņas virzienā. Ja esiet iegādājušies aktivitātes paklājiņu, manā skatījumā, šis ir īstais laiks, lai to liktu lietā (vēlāk tas drīzāk kavēs attīstību!), bet, protams, nekas nav jaukāks kā mammas sabiedrība ar čabošu mantiņu rokās :) Kā uzliekot treknu punktu 2.mēneša izskaņai, Miķeļpelītes dūrīte atrod muti! Urā! #visskasrokastasmute periods ir oficiāli atklāts!

Trešajā mēnesī spēju tik brīnīties – tik tikko vēl rociņu nevarēja dabūt mutē, nu jau pirkstiņus laiza katru atsevišķi! Turpinājums mērkaķa ātrumā – te pēkšņi viena roka atrada otru roku, te pēkšņi kāja nonāca redzeslokā un attiecīgi tika mēģināta noķert! Pagaidām vēl tikai mēģināja!

Ceturtais mēnesis rezultējās roku veiklībā – Miķelim izdevās satvert mantiņu un dabūt to mutē! 3 mēnešu un 10 dienu vecumā jauneklis atklāja, ka diezgan pamatīgi (un diezgan pabaisi pēc skata) atliecot galvu uz sāniem, var mēģināt tikt ar visu spēcīgo rumpīti uz sāna. Gāzītēm vēderā ir pienācis gals, jo nu no rītiem sparīgi vingrinot kājas, purkšķu koncerts garantēts!

Piektais mēnesis ir laiks, kas lielākā daļa vecāki sāk gaidīt pirmo LIELO soli – velšanos. Jau iepriekš pie neirologa vizītē biju izrunājusi, ka tas, visbiežāk, notiek 4-6 mēnešu vecumā. Neviens speciālists nemeklēs nekādu problēmu, ja bērniņš līdz 6 mēnešiem nebūs sācis velties – katram ir savs laiks un te nu ir tas maģiskais mirklis, kad jāiemācās cienīt savu bērnu un pakļauties viņa dzīves ātrumam, nemēģinot uzspiest savējo! Miķelis izvēlējās pirmo reizi apvelties 4 mēnešu un 4 dienu vecumā. Tas notika gultā, no rīta – pēcāk fizioterapeite skaidroja, ka ļoti bieži pirmo reizi bērni to izdara gultā, nevis uz cietas virsmas (uz kādas iesaka mazuļus likt spēlēties!), jo gultā tas ir vieglāk, tā ir nelīdzena un padodas ķermeņa svaram! To arī novēroju Miķeļa uzvedībā – kā gultā, tā riņķī! Kā uz zemes, cietākas virsmas, tā plaušiņa :)) Miķelis apvēlās vispirms uz vienu pusi un uzreiz uz otru pusi – simetrija ir būtiska! Rociņas ir kļuvušas veiklākas, precīzākas un nepārtraukti tiecas izzināt!

Sestajā mēnesī velšanās iet uz urrā! Laiks, ko spēj pavadīt uz zemes spēlējot, pamazām palielinās, nu jau sasniedzot vismaz 5 minūtes :) Mēneša beigās sākas kustība uz priekšu, ap savu asi un nedaudz uz augšu – jāsāk pārskatīt plaukti! Šis, manā skatījumā, ir tāds laiks, kad daudzās vietās var lasīt – mans 6mēnešnieks sēž! Ja arī Jums tā liekas, tad pārskatiet savus paradumus – vai neceļat mazo aiz rokām? Vai neceļat “taisnajā”, bet dariet to mazulim draudzīgi – “caur sāniņu”? Ja kādu dienu redziet, ka omīte sēdina jūsu svēto atvasīti spilvenos – mudīgi paķeriet to spilvenu un uzsāciet spilvenu kauju ar omi, uzvariet viņu un tad pasludiniet, ka jūsu ģimenē muguras laušana ar speciālu sēdināšanu ir aizliegta un, tā kā uzvarējāt, tad jautājums nav apspriežams! Ja ome jūtīga, tad var piedāvāt noskatīties šo māmiņu kluba rezumē par sēdēšanas tēmu.

Septītajā mēnesī slīdēšana uz priekšu uzņēma neparedzētus ātrumus, jāglābj visu, ko var, īpaši kaķa ņammu, jo citādi to nākas dalīt! Miķelis pievelkas kā ievainots kareivis uz vienas rokas. Ik pa laikam dodamies pie fizioterapeita, lai kopīgi izrunātu un apskatītu ko Miķelis dara un kā es varu palīdzēt (īpaši jau neiejaucoties :)). Tas, ka tiek izmantota viena ķermeņa puse nav labākais scenārijs, mēģinu pa laikam parādīt, ka ir arī otra puse, bet bez rezultātiem (tie arī nesekos un ievainotā kareivja karjeru Miķelis arī beigs kā sācis – ar vienu pusi). Apguvis opciju pastumt kājas zem dupša un šūpoties, taču rāpošanai vēl akceptu negūst un tas ir labi, vēl nav laiks! Sēdēšana un rāpošana (lai gan es piekrītu uzskatam, ka noteiktas normas NAV!), būtu gaidāmas sākot no 8-9 mēnešu vecuma. Svarīgākais it visā – lai bērniņš ir kārtīgi apguvis iepriekšējo soli, kad dodas uz nākamo!

Astotajā mēnesī Miķelim absolūtā topā gulēšana uz sāna, diezgan amizants skats! Puisēns trenē iegurni un muguriņu, šūpojoties rāpus pozīcijā. Atklājis, ka var piecelties uz ceļgaliem (un tad “maukties” zaldātiņā”), labi, ka spēju pierunāt tā vairs nedarīt!

9.mēnesis bija notikumiem bagāts. 8 mēnešu un 6 dienu vecumā Miķelis apsēdās. Viņš (visticamāk, par spīti mammai) iemīļoja sēdēšanu uz saviem celīšiem. Es, protams, gana savākusi informāciju par to, ka tā nu gan nevajadzētu darīt, ja nevēlas deformēt kājas, ņēmu jaunekli azotē un aizgājām pakonsultēties ar jauko fizioterapeiti, kura ierādīja kā pamainīt “nepareizo” sēdēšanas pozu uz labāku. Miķelis varen ātri mācās un ļoti drīz problēma tika novērsta! Ja godīgi, vispār vairs neesmu redzējusi, ka viņš izmantotu tādu pozu. Atzīšos, ka zinu, ka nedrīkstu, nu nedrīkstu no sava bērna neko gaidīt, neko steidzināt un, nedod Dieviņ tādu grēku, kā salīdzināt! Bet te es sēdēju un dusmojos uz sevi par to, ka es gaidīju! Gaidīju rāpošanu. Jo tā taču ir tik svarīga nodarbe muguriņai! Bet ko viņš? Viņš tikai šūpojās un šūpojās. Paldies, Tev, puisēn, ka man bija šim periodam jāiziet cauri, lai izdusmotos drusciņ uz tevi un daudz, daudz uz sevi un saprastu, ka gaidīšana neko nemainīs, tāpat tas notiks! Un notika jau arī – 8 mēnešu 1 nedēļas (+4 dienas) vecumā sāka rāpot! Ziniet, par staigāšanu es nebiju tik priecīga kā par rāpošanu. Tajā pašā dienā Miķelis atklāja stāvēšanas mākslu, par to gan priecīga nebiju, jo zinu, ka vispirms kārtīgi jāparāpo, lai muguriņa ir gatava vertikalizēties! Bet puika man uzstājīgs, tas nu gan! Tā atkal ņēmu Miķeli azotē un gājām pie Lienes (fizioterapeite) mācīties kā iekārtot vidi un kā nodarbināt puisēnu, lai celties kājās nebūtu TIK interesanti. Te jāatzīst, ka vismaz 5x noskatījos šo Māmiņu Kluba video, ļoti daudz kas likās noderīgs un pat nedaudz iekritu azartā, mēģinot pārverst vidi par tādu, kas būtu Miķelim draudzīga. Apsolīju sev, ka likšos mierā tad, kad būs pilni 9 mēneši, uzskatu, ka diezgan labi savu zelta gabaliņu nosargāju šo laiciņu :) Vienlaicīgi ar celšanos, Miķelis labi apguva kā to darīt pareizi (caur vienu saliektu kāju, pievelkoties ar rokām, mazulis var provocēt paaugstināta tonusa veidošanos plecos) un arī kā tikt prom no tādas pozas (atkal saliecot vienu kāju un laižoties lejā), tādus brīnumus kā vienkāršu gāšanos, es, par laimi, nepiedzīvoju.

10.mēnesī visām prasmēm pa virsu nāk skaļā balss. AK! Ja viņš ir priecīgs, viņš kliedz, ja bēdīgs, kliedz, apsēžas, spēlējas un kliedz, pieceļas, parāpo un kliedz! Tā kā memmīša periods arī sasniedza maksimumu, tad Miķelim nācās izdomāt kā vienlaicīgi rāpot, nest mantu un neizlaist mammu no skata – vislabāk tas izdevās, ja vēlamo mantu paņēma mutē vai rāpoja, stutējoties uz viena elkoņa! Pirmais solītis uz sāniem, turoties pie dīvāna notika 9 mēnešu un gandrīz 3 nedēļu vecumā.

11.mēnesī paliks mūžīgā mammas atmiņā kā laiskais mēnesis, kad no rītiem ilgi vārtījāmies pa gultu! Atklājās, ka Miķelis jau māk izkāpt no gultas ar dupsi pa priekšu. Jā..negaidīju, ka tik ātri lietas sāks notikt bez manis! Šajā mēnesī Miķelis kļuva par rāpošanas čempionu Māmiņu Kluba organizētajā pasākumā. Laikam nolēma, ka tad jau baigais džeks, varētu pamēģināt stāvēt bez turēšanas – 10 mēnešu un 3 nedēļu vecumā.

12.mēnesis sākās kā #nekonevaruizdaritbezmammas mēnesis, bet turpinājumā Miķelis saņēmās un saprata, ka tas nav forši. Tā mēs harmoniski dzīvojāmies, mans puisēns rādīja pilnīgu eņģelīti attīstībā – tik akurāti, tik prātīgi un nesteidzoties viņš mācījās apgūt stāvēšanas mākslu, un tikpat akurāti un nesteidzīgi viņš vienā jaukā dienā sāka spert savus mazos, bailīgos solīšus jeb 11 mēnešu un 3 nedēļu vecumā Miķelis sāk staigāt. Esmu priecīga par to! Gribu ieteikt nestaidzināt bērniņu ar paceltām rokām. Es zinu, ka tā noteikti ir lieta, ko esiet ļoooti bieži redzējuši, atklāšu, ka arī man tas bija pārsteigums – kāpēc tad visi tā dara, ja tas ir slikti? Tas var paaugstināt kakla un plecu muskuļu tonusu jūsu bērniņam un patīkami viņam noteikti nebūs! Kad izejam pastaigāties kopā ar Miķeli visa ģimene, cenšos vīram parādīt un pamācīt, ka Miķelim ir labāka sajūta, turot rokas sava ķermeņa līmenī, nevis paceltas augstu gaisā. Tagad mums priekšā kurpju izvēles laiks (es nevarēju to neiestarpināt, lai nepiezīmētu, ka, lūdzu, nepērciet apavus, kas ierobežo bērna potīti – tas neļauj attīstīties saitēm un muskuļiem, kā arī neieslogiet pēdiņu apavos mājas apstākļos, cik tik iespējams laidiet, lai jūt!). Par apavu tēmu kolosāls raksts lasāms šeit.

Viss notiks un viss būs! Atliek ļaut lietām ritēt savu gaitu un paspēt priecāties par to mirkli, kad viss notiek pirmo reizi!