Mazuļa ķermeņa valodas signāli. Kā tos vislabāk izprast?

Jaundzimušais vēl neprot sarunāties, lai tādējādi izteiktu vecākiem savas vajadzības, tāpēc svarīgi vecākiem prast atpazīt sava mazuļa ķermeņa valodas signālus. Kādi tie ir? Vaicājām fizioterapeitei, Eimijas Pikleres pedagoģei Māmiņu Kluba bērnudārzā Klaudijai Hēlai.

Bērni piedzimst ar fizioloģisko tonusu, jo no 36. grūtniecības nedēļas vietas trūkuma dēļ māmiņas puncī mazulis kļūst aizvien savilktāks. “Viņš piedzimst ar saliektām rociņām, saliektām kājiņām, īkšķiem uz iekšu, bet līdz 3 mēnešu vecumam īkšķiem jāatveras un bērns jau vairāk sāk sajust savas plaukstiņas,” skaidro fizioterapeite Klaudija Hēla. Trīs mēnešu vecumā bērns sāk jau pētīt savas plaukstiņas, tās kustināt, tāpēc šajā vecuma posmā mazuli jāliek uz grīdas.

Vaicāta, vai mazulīti jāliek uz vēderiņa, kā to dažkārt rekomendē darīt, Klaudija Hēla norāda, ka tas ir ļoti diskutabls jautājums. “Daudzi pediatri to iesaka darīt, bet daudzi fizioterapeiti – nē. Es personīgi uzskatu, ka tad, ja bērns, nolikts uz vēdera, guļ ar celīšiem zem vēdera, rociņas blakus un galviņa tiek pacelta, viss ir kārtībā. Ja bērns mokās, raud, visu laiku cilā galvu, neiesaku viņu liktu uz vēdera,” tā K. Hēla. Viņa norāda, ka gan viņas, gan arī daudzu viņas kolēģu izpratnē bērna likšana uz vēdera nav nepieciešama, drīzāk pat var traucēt. “Tas nenozīmē, ka nedrīkst bērniņu likt sev uz vēdera, taču speciāli trenēt nevajag,” norāda Māmiņu Kluba fizioterapeite.

Kā izprast mazuļa ķermeņa valodu?

Klaudija Hēla atzīst, ka mazuļa ķermeņa valoda ir liels noslēpums, jo katram bērnam tā ir sava, tomēr viņa norāda dažus uzskatāmākos piemērus.

Ja bērns katru reizi, kad vecāks ar viņu darbojas, saspringst, tad, iespējams, vecāka darbībā kaut kas nav labi un tā jāmaina. Tas pats attiecināms arī uz acu skatienu. “Līdz mēneša vecumam bērns nefiksē acu skatienu, bet pēc tam jau sāk to darīt. Ja viņš visu laiku demonstratīvi neskatās virsū, tad kaut kas nav kārtībā,” uzsver Klaudija Hēla, piebilstot, ka, vadoties pēc hendlinga principiem, vecākiem ir jādara kopā ar bērnu nevis jādara kaut kas bērnam.

Bērnam no dzimšanas ir spontānais Moro reflekss, kas nozīmē, ka viņa rociņas un kājiņas pēkšņi var iet pa gaisu, bet tikpat pēkšņi šī spontānā darbība arī apsīkt. “Tas ir aizsargreflekss, tomēr, ja bērns tā dara katru reizi, kad viņam tuvojamies, iespējams, to darām par strauju vai par skaļu,” stāsta K. Hēla, piemetinot, ka bērniem ir arī savas “stop” zīmes, kas ļauj noprast, ka bērns vēlas, lai vecāks nedaudz uzgaidītu un viņu neaiztiktu.

Vēl viens mazuļa ķermeņa valodas signāls ir raudāšana. “Tā ir galējība, kad bērns saprot, ka neko nevar sarunāt un vairs nav pacietības. Bērns ļoti ātri iemācās, ka vecāki vislabāk reaģē, ja viņš raud, jo, kamēr bērns mierīgi savā nodabā runājas, visbiežāk liekam viņam vēl mirklīti pagaidīt,” uzsver fizioterapeite, norādot, ka ar raudāšanu bērns panāk, lai vecāks pie viņa atnāktu nekavējoties.

Klaudija Hēla skaidro, ka viena no lielākajām problēmām ir tā, ka vecākiem visbiežāk nav laika skatīties, piefiksēt sava bērna signālus. “Ļaujot bērnam izrunāties, vērojot viņu, ātri vien atklāsim sava bērna zīmes,” uzsver viņa.