Mans pozitīvais stāsts par krūtsbarošanas pārtraukšanu 2,2 gadu vecumā

Labdien!

Šo stāstu gribu sākt ar to, ka par krūtsbarošanu esmu dzirdējusi daudz un dažādus nostāstus. Un mans secinājums ir viens: cik bērnu, tik variāciju par šo tēmu, un katra pieredze ir unikāla. Tāpēc gribu no sirds dalīties ar jums savā pieredzē, jo, manuprāt, ka tā ir ļoti, ļoti pozitīva.

Sākšu ar to, ka man bija ķeizargrieziens pēc pašas izvēles. Kāpēc sāku ar šo faktu? Tāpēc, ka ir vairāki mīti par krūtsbarošanu, ko diemžēl kultivē daudzi Latvijas ārsti un ar (kā par brīnumu!) tā saucamie krūts barošanas speciālisti – ķeizarieni neprot paņemt krūti, ķeizarieni ir slinki uz zīdīšanu, pēc ķeizargrieziena uzreiz nevar likt bērnu pie krūts un bērns nedabū pirmpienu (kas ir ļoti svarīgs), pēc ķeizargrieziena nereti piens pazūd ātrāk nekā pēc dabiskām dzemdībām u.c. Mana prakse rāda, ka visi šie apgalvojumi ir absolūtas muļķības, un viss ir atkarīgs no pašas mātes un bērna. Šajā sakarā man ļoti patika viena vācu speciālista ieteikums jaunajām māmiņām, pie kā pieturējos visus 2,2 gadus, kuru laikā zīdīju bērnu (turklāt, vairākas reizes dienā): ZĪDĪŠANA AR KRŪTI IR ABPUSĒJA, UN TO DARA TIK ILGI, CIK ILGI TO VĒLAS DARĪT BĒRNS UN MĀTE! Šajā teikumā atslēgas vārds nav māte, bet primāri: BĒRNS!

Bet nu pēc kārtas par visu no A līdz Z: tātad, uzreiz pēc ķeizargrieziena (kas ilgst 20 minūtes) man mazo uzlika uz krūtīm un viņš kāri piezūdās lielajām, uzbriedušajām krūtīm. Un ar to sākās mūsu kopīgais, ilgais ceļšJ Tā kā pēc ķeizargrieziena jāceļas uzreiz pēc 6 stundām, tad baroju bērnu būtībā 7-10 reizes dienā, sākot jau no pirmās dzimšanas dienas. Gustaviņš bija nasks zīdītājs, tāpēc pieniņš veidojās nepārtraukti. Pirmo nedēļu zīdīšana nesagādāja problēmas un viss gāja raiti, raiti kā „pa sviestu”. Pēc pirmās nedēļas parādījās pirmā piena krīze, kuras laikā likās, ka piens ir maz vai gandrīz nemaz un man uznāca panika, ka nu būs jāpērk kaut kādi maisījumi utt. Taču te nāca palīgā mana māte un MK lekcijā dzirdētais, ka šāda lieta pastāv un līdz ar to liku bērnu pie krūts ik pa 15-30 min. visas dienas garumā (līdz spēku izsīkumam) un nākošajā dienā pieniņš atjaunojās.

Uzreiz jāsaka, ka piena krīzes pirmajos 3 mēnešos man bija dikti un bieži – gandrīz katru nedēļu un tā ir nepārtraukta cīņa, kuras laikā jāprot sevi noskaņot, jo mērķis ir vai nu bērnu barot ar krūti, vai padoties un nebarot. Mana izvēle bija viennozīmīga – barot par katru cenu, jo uzskatu, ka tas ir labākais, ko māte var dot savam bērnam. Tā kā barošana un cīņa ar piena krīzēm bija ļoti intensīva, 1 mēneša laikā uzreiz „nometu”10 kg(kopā grūtniecības laikā pieņēmos par16 kg). Pēc 3 mēnešiem svēru jau49 kg, kas bija otra galējība – par maz, par maz, taču pilnvērtīgi ēdot un lietojot vitamīnus, svaru nedaudz pieaudzēju līdz50 kg, kas bija mans svars pirms grūtniecības.

Pēc pirmajiem 3 mēnešiem krūtis pierada pie jaunā režīma, un piena krīzes kļuva retākas, taču garākas. Jo arī Gustaviņš auga un patērēja aizvien vairāk pieniņa. Tā kā sāku arī intensīvi atslaukt pieniņu, jo bija jāiet sabiedrībā, tad bija dienas, kad piens bija vienmērīgā daudzumā un bija dienas (nu jau vairāk par 1 dienu), kad likās, ka kārtējā krīze ir paņēmusi visu. Šādās dienās bija jāsēž mājās un atkal ik pēc 30 min. jāliek mazais pie krūts vai jādzīvo tā teikt „uz rezervēm” – atslauktā pieniņa. Bet arī šis periods pagāja.

Pamazām sāku uzkrāt pieniņu hermētiskos trauciņos un saldēt, jo nezināju, cik ilgi varēšu mazo barot. Protams, psiholoģiski šis nav viegls periods, jo visu laiku notiek cīņa – ar sevi, ar savām krūtīm, arī ar otro pusi, mazo un es šajā posmā jutos ļoti izsmelta. Bija reizes, kad gribējās visam atmest ar roku, taču kā es to varu nodarīt savam vislielākajam dārgumam uz pasaules – es taču viņu tik ļoti gaidīju, gribēju rūpēties, dot tikai to labāko?!? Un tas man lika mobilizēt spēkus un saņemties.

Tā kā Gustaviņš bija ražīgs ēdājs, tad jau kopš 4 mēnešu vecuma sākām viņu piebarot ar organiskajām eko putriņām, kas tika šķaidītas ar manu pieniņu. 5 mēnešu vecumā sāku dot papildus svaigi spiestas suliņas (plūmju, zemeņu, ķiršu). 6 mēnešu vecumā sākām piebarot ar augļiem, dārzeņiem un gaļu. Taču piena patēriņu tas nemazināja.

Sākot no 7 mēnešiem piena krīzes pamazām pārgāja un līdz 9 mēnešu vecumam to vairs nebija. Biju patiesi laimīga, jo varēju šo procesu beidzot izbaudīt:) Krūtis gan bija palikušas mazākas, taču piens tagad tecēja vienmērīgi un Gustaviņš bija dikti apmierināts. Līdz 1,6 gadu vecumam Gustaviņš modās vairākas reizes naktī, lai padzertos pieniņu, taču jau ap 1,8 gadu vecumu – sāka mosties 1 reizi.

Darbā atgriezos neplānoti ātri – tad, kad Gustaviņam bija 1,3 gadiņi. Man ir pilna darba diena: no 08.00 – 18.00 un es domāju, ka līdz ar manu atgriešanos darba kaut kas mainīsies. Taču, paldies Dievam un, protams, maniem vecākiem, kas viņu skatīja un vēl joprojām skata no rīta līdz vakaram (kamēr esmu darbā), nekas nemainījās – ēda 1-2 reizes naktī, no rīta pirms darba, vakarā pēc darba un pirms gulēt iešanas. Kā es jutos? Jutos: ļoti, ļoti nogurusi, jo, ja visa diena jāstrādā, bet naktī 1-2 reizes jāceļas, tad tas ir reāls pārbaudījums nerviem, partnerattiecībām un arī pašam mazulim. Taču arī šis periods pagāja, es pieradu. Tā jau saka, ka patiesi mīloša māte var pārvarēt jebko un paciest jebko sava bērna dēļ:)

Ap Gustaviņa 2 gadu vecumu sāku domāt par krūtsbarošanas pārtraukšanu, jo rudenī (2,3 gados viņam jāiet uz bērnu dārziņu) un būtu ļoti slikti, ja šie periodi sakristu – bērnam dubults stress. Psiholoģiski tas nav pareizi, tāpēc lēmums pārtraukt šo lietiņu nāca spontāni pagājušajā nedēļā (Gustaviņam ir gandrīz 2,2 gadiņi). Taču te ir vairākas lietas, kas jāņem vērā: 1) pašas sievietes gatavība „atdalīties” – man tas bija vissmagākais, jo, neskatoties uz visām grūtībām utt., man šis process patika un es pēc tā nedaudz skumstu. 2) bērna gatavība – bērns jāvēro, jo visi jau zina, ka šo „nedrīkst nogriezt kā ar nazi” – visam jābūt pakāpeniski. 3) atkal sasodītie mīti – jo ilgāk bērnu baro, jo grūtāk atradināt!

Un tā mēs ar vīru pieņēmām lēmumu, ka dienā x pārtrauksim barošanu. Tā kā tā bija brīvdiena, tad Gustaviņam stāstījām, ka pieniņš beidzies, māmiņai ir pupiņi, bet pieniņš vairs nav, pupiņi sāp. Un ticiet man – bērns jau ap 2 gadu vecumu ir tik saprātīgs, ka visu saprot. Gustaviņš glaudīja pupiņus, jo tie sāp, mīļoja mani un centās pēc iespējas neskarties klāt pupiņiem. Tā pagāja pirmā diena – bez kašķiem, pieprasīšanas utt. Protams, ka krūtis piebrieda, un tā bija mana nākošā problēma, jo tā teikt „mehānisms nesaprot”, kas par lietu! Ko darīju – liku kāposta lapas, jo tas noņem tūsku.

Kāds ir rezultāts: pirmās 2 dienas pēc pamošanās kašķīši 5-10 minūšu garumā par tēmu, ka nav pupiņa un pieniņa, taču, visu paskaidrojot, tiek panākts kompromiss. Vairs kašķu par tēmu krūtsbarošana nav, bet ik pa laikam ir mēģinājumi pielavīties un pamēģināt, vai tur tiešām nekā nav. Tāpēc mammai vajag būt modrai:) Krūtis ir piebriedušas pirmās 3 dienas, tagad viss nedaudz mazinājies, taču viss notiek pakāpeniski. Ir pietūkums, sāpes, taču viss ir paciešams un nekāda iejaukšanās nav nepieciešama, tikai pacietība un gaidīšana. Ak, jā, arī kāpostu lapas!

Mani secinājumi:

1)      mātes piens ir baltais zelts un nekad uz šīs pasaules nav vērtīgāks par to. Starp citu, to arī pēc sasaldēšanas var izmantot, piemēram, kā ārstniecības līdzekli nobrāzumiem, sasitumiem u.tml.

2)      mātes mīlestība ir bezgalīga – tā ir vislabākā motivācija barot bērnu pēc iespējas ilgāk!

3)      bērns ir veselīgs – 2 gadu laikā Gustaviņš gandrīz nav slimojis, izņemot masaliņas; nav arī alerģisku reakciju uz potēm, jo māte atdod bērnam savu imunitāti.

4)      nost ar mītiem un cilvēkiem, kas dod šādus padomus, jo viss ir atkarīgs no bērna un mātes, primāri vārds „bērns”!

5)      visu laiku jāvēro bērns un tad jāizvērtē, vai viņš ir gatavs atteikties no krūts; ar varu mēģinot iejaukties, var radīt tikai lieku traumu, jo bērns nesaprot, ka jūs esat nogurusi, negribat vairs barot utt. bērns ir egoistisks un viņam krūts ir svarīga attiecīgā vecumposma sastāvdaļa!

6)      ja iespējams, barojiet bērnu tik ilgi, cik vien iespējams, kamēr BĒRNS un māte to vēlas!

7)      visas atrunas: „man pazuda piens”, „mans bērns neprot paņemt krūti” utt. ir tikai atrunas, nevis argumenti; mātei ir jācīnās, nevis jāpadodas.

8)      Protams, ka mākslīgais piens ir vieglāk sagatavojams un ērtāk lietojams, bet ne labāks bērnam! Gustaviņš nekad nav mēģinājis dzert mākslīgo pienu.

Šie padomi nav no grāmatas, bet tos dodu es, jo esmu barojusi, cīnījusies un vērojusi savu bērnu 2,2 gadus, kamēr pieņēmu šo lēmumu. Ja esat reiz devusi dzīvību bērnam, tad turpiniet viņam dot to vislabāko, aizmirstot par sevi (uz kādu laiku) un savām ērtībām, jo vēlāk pēc šī posma jūs skumsiet, ja nebūsiet tam izgājusi cauri!:)

Veiksmīgi Gucci123

P.S. Bilde no interneta dzīlēm.