Mans bērns - cietsirdis

Tas mazais kunkulītis un mīļumiņš, kuru mēs tikko turam klepī pēc dzemdībām, mēdz izaugt par “monstru”. Bieži vien pat uzdodam sev jautājumu – esam taču normāla ģimene, piederamies pie vidusslāņa iedzīvotājiem, nedzīvojam trūkumā, neesam nedz dzērāji, nedz narkomāni, savus bērnus mīlam un tos audzinām pēc labākās sirdsapziņas, bet kā vienā ģimenē var būt bērni tik dažādi- viens apzinīgs, cienošs, mīlošs, bet slinks. Neapvainos un nesāpinās otru, bet cits – tikai man, pieprasot tikai viņam, ka viņam pienākas, neciena nevienu sev apkārt, tikai sevi, toties dara mājasdarbus, tiesa gan, par naudu.

Pieļauju, ka neesmu vienīgā tāda mamma, kurai rokas nolaižas pēc katra bērna “izlēciena”, jā, bērni ir no dažādiem tēviem, taču audzinu es viņus pati ar līdzvērtīgu mīlestību katru, bet viņi ir tik dažādi. Viens slinks, bet sirdī ļoti labsirdīgs, draudzīgs, mīļš, šajā jomā viņa sievai būs ļoti paveicies. Viņš uz svētkiem man nes ziedus, reizēm arī vienkārši tāpat nopērk manu mīļāko šokolādi, ja kas nepieciešams, palūdz, vai es varētu samaksāt par ekskursiju, iedot lielāku kabatas naudu, nopirkt jaunas bikses utt…, bet otrs – man vajag, kāpēc viņam ir, bet man ne, tas nekas, kas to nemaz nevajag. Pieminēšu tikai dažus no piemēriem – ejam pusdienot ārpus mājas, katrs izvēlas no ēdienkartes, parasti mēs neierobežojam viens otru – ēd un dzer to, kas garšo, bet ir mums bērns, kurš no ēdienkartes izvēlas pēc cipariem – kas dārgāks, to sūtīs, jo tā būs izvēlējies visdārgāko, pat nav runa par to, vai garšo. Ejam nopirkt jaunas bikses, vai džemperi, vai apavus, vajag nopirkt dārgāku, nekā brālim, ja brālim tikai iztērēti 100eiro, tad viņaam tie būs 120 eiro, lai tikai ir dārgāk un pat netiek uzvilkts nevienu reizi. Ja mammai ir jaka pa 200 eiro, panāks, lai šī jaka būtu viņai un mamma paliktu bez, tas nekas, ka viņai arī ir ļoti dārga un kvalitatīva jaka. No rīta paslēpj mazās māsas mantiņu, lai tikai mazā māsa raudātu un kavētu braukšanu uz bērnudārzu…. Ir bijuši gadījumi, kad vannas istabā dušai tiek aizlikts “puļķis”, lai appludinātu kaimiņus, tad visa lielā trauku mazgājamā līdzekļa pudele tiek izlieta podā, lai tikai nebūtu trauki jāmazgā. Jaunie UGG zābaki tiek pielikti pie karstuma un sadedzināti…. Nu, tā neapzināti ☹

Pēdājais brīnums no viņas puses – skolā satraumē roku, bet medmāsiņai pasaka, ka brālis viņu piekāva. Protams, bērns tiek aizvests uz slimnīcu pārbaudīt, vai roka nav lauzta un ārsts uzskatāmi parāda – lūzumu neredzu, ģipsis nav nepieciešams, liekat atvēsinošas kompreses. Iedomājieties, pieceļas un aizcērt kabineta durvis aizskrienot pa priekšu, jo redziet – kā var neuzlikt ģipsi!!! Viņai ģipsi vajagot, jo tad nebūs jāraksta, nebūs trauki jāmazgā un jākārto sava istaba….

Mēģinu visādi – pa labam, cenšoties izdabāt un stāstīt, kādi viņas “izgājieni” mani sāpina un, kā viņa sāpina visus apkārtējos. Mēģinu mācīt, cik ļoti ir nepieciešama ikdienā cieņa un mīlestība vienam pret otru, bet tas tā – pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Cieņas tur nav vispār nekādas. Viņa bija atradusi kastīti, kur glabājam ģimenes ietaupījumus, un patukšojusi arī to, ejot uz restorāniem, pērkot visādus nieciņus… Pie rokas nepieķēru, tādēļ viņa uzskata, ka viņa nav vainīga. Ik pa laikam no maka arī izķeksē pa 5-10eiro, jo zina, ka no 7 piecīšiem nepamanīšu, ka viena nav.

Viņa arī reti kad mani sauc par mammu, mamma tiek saukta vārdā un vienmēr viss pieprasīts – nopērc, vajag, dod… un iedomājieties – viņa man uzdeva jautājumu – vai tad, ja viņas tēvs būtu miris, viņai no tā būtu lielāks labums, nekā viņam dzīvam esot un viņu neaudzinot.

Teikšu godīgi – man nav spēka, sāp sirds un māc bažas, ko gaidīt šodien, rīt… vai tie ir gēni? Vai tur neko mainīt nevar? Kā man samierināties, ka mans bērns ir tāds egoists, cietsirdis un sāpina apkārtējos cilvēkus, kas būs pusaudža gados?