Manas atmiņas par gaidību laiku

Sveikas! Gribēju padalīties ar atmiņām par savu skaisto gaidību laiku:).

Viss sākās augusta sākumā, kad gaidīju MR sākumu, bet dienas kavējās. Sākumā uztraucos kas notiek, biju manījusi galvas reiboņus, ka labāka oža palikusi, bet tam nepievērsu uzmanību, klusēju nevienam neko neteicu, jo domāju gan tas pāries. Dienas turpināja kavēties vēl trīs dienas ,sāku teikt vīram. Viņš prasīja cik ilgi kavējās? Es teicu šodien jau bija jābūt trešajai dienai, bet nav. Viņš pateica ja nav 10dienu laikā, tātad būs gaidāms mazais. Es protams nopriecājos, bet vīrs neīpaši. Tad es viņam teicu nekas skatīsimies kā būs gan jau sāksies, jo man parasti kavējās. Pēc tam es pateicu māsai ka nav sākušās, palūdzu, lai aizdod santīmus, lai varētu nopirkt testiņu. Māsa iedeva un tur parādīja tikai vienu svītiņu, bet dienas kavējās jau piekto dienu. Tad man sākās sliktās dūšas, kuras turpinājās vēl 7  mēnešus. Vīrs jau saprata ka jā ir! Es vēl neticēju nopirku, tad vēl divus testiņus viens parādīja vienu a pusi svītriņu, otrs  parādīja ka nav. Tad es nolēmu ka jāaiziet pie ginekoloģes, pieteikties varēja tikai uz pirmo septembri pieteicos, līdz pirmajam septembrim bija jāgaida 2nedēļas, tad ar lielu satraukumu gaidīju. Ēst gribējās daudz salātus, bet ko paēdu to pēc tam skrēju uz tualeti, tad smējāmies ka jēga nav ēst, jo uzreiz visu izspļauj ārā. Pienāca pirmais septembris, MR protams nebija sākušās, samaksāju 3.50 un  gāju ar uztraukumu pie dakteres ko teiks. Daktere paskatījās un nosūtīja nodot analīzes. Analīzes nodevu tajā pašā dienā, lai ātrāk visu uzzinātu. Pieteicos atkal pie dakterītes, lai uzzinātu kas jādara tālāk un analīžu rezultātus. Analīzes parādīja Jā pēc 9 mēnešiem tu būsi mamma :), aiz priekiem esmu kā 7 debesīs. Tad  vecmāte man uzrakstīja nosūtījumu uz USG , to ar gāju un pieteicos uzreiz, tiku tikai 12oktobrī, jo pārējais bija pilns. Vakarā paziņoju vīram ka būs tēvs pēc 9mēnešiem, bet viņš izskatījās neapmierināts ar jaunumiem, tajā momentā biju bēdīga, bet jutos laimīga, jo man būs mazais, ja viņam nepatīk pats vainīgs. Sliktās dūšas mocīja un garastāvokļa maiņas bija acīm redzamas, kaitināja katrs mazākais sīkums, biju izvēlīga uz ēdienu vai nu bija tā ka vispār neko negribēju ēst, vai nu pietika man ar 120ml saldējumu vienu, jutos jau paēdusi, biju visai liela salātu mīlētāja, jebkādus galvenais ka salāti. Pienāca 12 oktobris jāiet uz USG vīrs jau ar domu samierinājies esmu par to ļoti laimīga. USG uzzinu ka esmu jau 12/13 nedēļa esmu mazā šokā, jo domāju ka biju 9nedēļā, un uzzinu ka gaidu mazu puisīti, sākumā bēda, jo gribēju meitiņu, bet pēc minūtes ļoti laimīga, jo būs vecākais brālītis otram bērniņam, kad būs otrais. Būs kas jaunāko aizstāv. Izejot ārā pirmais ko daru pazvanu vīram paziņoju jaunumus, par ko viņš ir ļoti laimīgs. Pēc tam pienāca diena ka jāiet pie vecmātes aiznesu un pastāstu viņai jaunumus, un beidzot es dabūju mātes pasi.  5novembrī man paliek 20gadi esmu laimīga, puncis jau smuki redzams. Manas puses Radi jau zina par jaunumiem, Vīra radi vēl nezin, kad atbrauc apsveikt mani dzimšanas dienā vīra māsas vīrs saprot ka gaidu pārējie tā nē, aizbrauc uz mājām pēc svinībām vīra māsa vīrs pasaka savai sievai ka es gaidu mazo. Vīra māsa, lai riktīgi noskaidrotu  pazvana un pārliecināties. Tad vīra radi uzzina, bet vīra māte vēl neko nezina. 10decembrī man ir vārda diena puncis protams vēl vairāk redzams, tad vīra māte atbrauc vienkārši tāpat ciemos, un protams paziņojam ka gaidām mazo puisīti. Pasakām ka  mazais nāks pasaulē vīra mātes un vīra tēva kāzu jubileja :). Ziemassvētkos sajūtu mazuļa pirmās kustības, jūtos saviļņota. Zvanu vīram pastāstu, jo viņš ir Rīgā, bet es laukos pie savas mammas. Ziemassvētkus nosvinam laukos, bet Jauno gadu sagaidām mājās Rīgā, 11 vakarā jau  gribās iet gulēt, jo grūtniecības laikā ļoti daudz guļu, pamosties varēju tikai 3dienā, bet tad vēl nāca miegs, bet vīrs neļauj 11 iet gulēt, jo tad gulēšot visu jauno gadu :) sagaidīju salūtu tad un pēc tam ar mierīgu sirdi varēju iet gulēt.  Pēc jaunā gada vīrs arī sāk just  mazuļa kustības, ir laimīgs. Pa nakti ka guļam tad apķer punci, bet mazais kamēr tētis nenoņem roku nost, tikmēr aktīvi spārdās, roku noņem nost mazais mierīgs. Februārī ka aizeju pie vecmātes paprasu vai man nevajadzētu aiziet pie acu ārstes, jo man problēmas ar redzi. Aizejot pie  acu ārstes viņa mani nosūta pie speciālista, jo viņai nebija viss nepieciešamais, lai pārbaudītu manu acu problēmu. Aizejot pie speciālista noskaidroju ka dēļ redzes nevarēšu pati dzemdēt, būs  ķeizars. Godīgi sakot priecājos pa jaunumiem, jo baidījos pati dzemdēt. Tad visu pasaku ārstiem. Aprīļa sākumā bija jābrauc uz slimnīcu kur es grasījos dzemdēt, lai vienotos pa plānoto ķeizaru, protams tas notiks Rīgas dzemdību namā . Nolikām datumu uz 23aprīli ka mazais nāks pasaulē. Tad nu 22 pa dienu taisos uz dzemdību namu ieeju vannā esmu satraukusies sāku raudāt. Nesaprotu kāpēc. Paēdu mājās pusdienas, jo ātrāk pēc tam es vairāk  nevaru ēst , varu tikai dzert ūdeni. Nakts guļās nemierīga pirms lielās dienas. Tad nu 23.aprīlī  no rīta  7 pamodina, lai  mazajam paskatīties sirds tonīšus. Visu rītu sevi mierinu ka viss būs kārtība, jo zinu kā viss notiks, no mammas stāstītā. Tad nu 9  no rīta jāiet uz operāciju esmu nomierinājusies, bet ejot iekšā zālē atkal asaras pa gaisu. Vienīgais sarežģījums operācijas laikā bija tas ka trūka elpas, jo ka iepotēja poti ķermenis paliek smags, māsiņa kas mani vaktē un stāv man blakus iedod man elpošanas masku, lai elpoju. Viss norit veiksmīgi mazo izņem ārā 9:44 un parāda man un pēc tam aiznes notīrīt un izdarīt visu pārējo, es atkal raudu, jo mazo aiznesa. Tad nu tā Emīls piedzima 23aprīlī, 9:44, 51cm garš un 3kg100. pēc operācijas es tiku pie dēliņa tikai 15:00 jo gulēju pēc operācijas zālē un gaidīju kad atbrīvosies priekš mums kāda brīva vietiņa un vēl gaidīju kamēr kājas aties :).Un tagad manam dēliņam ir gads un 8dienas ir 73cm garš un 9kg un 700.

Ar prieku Saulīte 21.