Mamma atgriežas darbā- kā nejusties vainīgai?

Atgriešanās darba dzīvē mums katrai var notikt dažādos dzīves brīžos – kāda to būs jau sen gaidījusi, kāda par to pat nav vēlējusies domāt. Arī bērniņa vecums laikā, kad atsākam strādāt, var būt ļoti dažāds – no bebīša līdz jau patstāvīgam staigātājam, taču doma par to vai daru visu pareizi un īstajā laikā, piemeklē gandrīz ikvienu māmiņu.Konsultē psiholoģe Diāna Zande.

Laba vai slikta mamma- katrai sievietei kādi priekšstati par to. Jautājot psiholoģei Diānai Zandei, kādos gadījumos mēs sevi uzskatām sliktām mammām, viņa atbild: "Iespējams vieglāk atbildēt uz jautājumu, kādos  gadījumos mēs sevi uzskatām par labām mammām. Iespēja sevi uzskatīt par sliktu mammu ir katru dienu un tā ir brīva izvēle –pakļauties kādiem standartiem, kas mīt žurnālos vai mammu nostāstos vai pieņemt situāciju un sevi tādu, kāda tā ir. Tas ir stāts par to, kas notiek mūsu galvā."

Un mūsu galvās, mīļās māmiņas, brīžiem visa ir par daudz, tāpēc doma par darbu, varbūt nav nemaz tik peļama.

Kad gribas uz darbu,bet plosa vainas sjūta..

Ja sieviete sāk domāt par to, ka viņa grib atgriezties darbā,jau šajā mirklī sieviete, vismaz domās ir nedaudz prom no bērna un šādos brīžos mammas bieži sevi sāk vainot par šādām domām. "Tas  taču ir it brīnišķīgi, ka sieviete vienā brīdī jūt – mana dzīve šobrīd nav piepildāma tikai ar bērnu, tikai ar ģimeni, man ir nepieciešams kaut kas vairāk sev – savas personības izaugsmei – tas ir darbs un tas ir brīdis, kad mēs pašas pieņemam lēmumu iet darbā," atklāj psiholoģe.

Protams, ir arī otrs variants, kad sievietei jāatgriežas darbā, bet viņa nevēlas to darīt, dodot priekšroku laika pavadīšanai kopā ar bērnu mājās.. Arī šajā situācijā Diānai Zandei ir viedoklis: "Brīdī, kad beidzas bērnu kopšanas atvaļinājums un māmiņa nav gatava vai nevēlas atgriezties darbā, vainojot sevi, ka nespēj dot pietiekami daudz uzmanības bērnam, jāatbild sev uz jautājumu- kādu māmiņa iedomājas šo situāciju un ko var darīt, lai izveidotu to maksimāli pozitīvu."

Būsim reāli- lai cik ļoti gribētos pavadīt laiku ar bērniņu, līdz tiek uzsāktas bērnudārza gaitas, vairumā gadījumu tas nav iespējams, jo atgriešanās darbā nepieciešama, lai nopelnītu iztikas līdzekļus un galu galā neizkristu no aprites vai nezaudētu darba vietu, ja izvēle tiek izdarīta par divu gadu ilgu dzīvošanos mājās.

Tāpat ir sievietes, kurām darba dzīve ir ārkārtīgi svarīga, kuras var sliktāk justies mammas lomā. "Iespējams, ka šīs sievietres mamma ir daudz strādājusi, viņas meita jau no bērnības ir redzējusi, ka mamma ir nemitīgi darbā un iespējams, ka arī attiecības nav bijušas visai veiksmīgas – tādā veidā mēs varam iemācīties, ka darbā varbūt ir labāk, nekā mājās," atklāj psiholoģe. "Ir arī citas sievietes, kurām darbs ir tā kā hobijs – radošās profesijas, kur ir savas sievišķās daļas piepildījums un ir jāiet darbā, jo tā ir nepieciešamība tāpat kā paēst katru dienu."

Mājās pēc darba būt tikai bērniem

Brīdī, kad mammas un bērniņa saikne jāpalaiž vaļīgāk, ja bērniņa pieskatīšana jāuztic auklītei, bērnudārzam vai kādai citai uzticības personai, jāatceras par emocionālo tuvību starp mammu un bērnu: "Rūpes ir svarīgas, bet, pirmkārt, atgriežoties darbā, mammām un bērniem ir svarīgi uzpildīt emocionālo tuvību. Piemēram, mamma gatavo vakariņas, bērns pienāk un vēlas samīļoties un mamma nevis mēģina novirzīt viņa domas, bet sniegt tuvības sajūtu un mīlestību šeit un tagad. Jo vairāk mamma atsauksies uz bērna centieniem saņemt mīļumu, jo bērniņš kļūs drošāks arī pret apkārtējo pasauli. Un otrādi- ja mamma bērnam liek gaidīt, gaidīt, gaidīt un vēlreiz pagaidīt, bērns var kļūt par dadzīti,kas ieķeras mammas brunčos un katru jauno situāciju redz kā biedu un draudus."

Ja runā par māmiņām, tad pirmais, kas māmiņām pašām sev ir jāpasaka – manas dzīves 24 stundas turpmāk tiks sadalītas citādā veidā, nevis sevi vainot, ka nevaram būt bakus bērnam visu diennakti un svarīgi, ka atgriežoties mājās no darba, radīt prieka pilnus, nevis raižu pilnus, kopā būšanas brīžus.

"Tātad svarīgi pārslēgt savu domāšanu no darba dzīves uz mājas dzīvi," atzīmē psiholoģe. "Nepieciešams sev teikt- Es pieņemu lēmumu, ka šovakar es neraizēšos par darbu, jo ar savām raizēm es neko nevaru mainīt; šovakar es padzīvošos ar bērnu, jo tur gan es kaut ko varu izdarīt. Jo galu galā, kas ir svarīgāk- skriet, cept, šmorēt, vārīt, uzpost māju, vai pabūt kopā ar bērnu un uzpildit viņu ar pozitīvām emocijām, kas tik ļoti bērnam ir nepieciešams."

Teiksiet, ka nav tik vienkārši pārslēgt savu uzmanību uz bērnu? Protams, ka nav, bet tam ir noteikti rituāli, kas varētu palīdzēt- ejot mājās no darba, mājas jāiedomājas kā vieta, kur ir iedomāta līnija- kad mammai šai līnijai pārkāpj, tad darba dzīve paliek tur. Protams, šī sajūta nerodas uzreiz,bet tā ir jātrenē- aizverot darba durvis, jāapdomā brīdis par darba domām un atlikušo ceļa gabalu līdz mājām noskaņoties tam, kas sagaida mājās.

Saņemot apkārtējo nosodījumu

Cik dažādi ir ģimenes modeļi, tik dažādas ir arī situācijas, kad ir vai nav nepieciešamība atgriezties darbā. Un līdz ar to atšķiras arī apkārtējo spriedumi, vai mammas lēmums ir vai nav pareizs.

Psiholoģe Diāna Zande mierina: "Tas ir tas stāsts par robežu, vai mamma vairāk uzticas citu cilvēku spriedumiem un vērtībām un gaidām par to, kādai viņai jābūt, vai mamma vairāk paļaujas uz savām vērtībām un uz savu iekšējo sajūtu, savu prātu.Šādas situācijās izpaužas pieaugšanas process- ja sieviete pieaug, es ceru, ka mēs visas pieaugam, viņa saka – jā, ir arī mana dzīve. Iespējams, ka viņas bērnībā omīte sēdēja mājās ar bērniem, cepa kotletes, bet šai sievietei ir cita izvēle- es esmu brīnišķīga mamma, jo es sekoju savām izvēlēm."

Un tā doma par to, ka esam sliktas mammas pagaist tik pat viegli, cik radusies, ja apzināmies un saprotam, ka reizē ar savu mazo bērnu, kurš aug, augam arī mēs pašas. Mēs drīkstam kļūdīties, mēs drīkstam nebūt perfektas, bērni mūs tik un tā mīlēs un pieņems, jo mēs esam māmiņas un ar to jau ir pateikts ļoti daudz.

Māmiņu Klubs

Pastāsti, kā Tev gāja ar atgriešanos darbā!