Labdien!
Jaunais gads man atnesis vēlmi rakstīt, pieteicos būt par vienu no MK jaunajām blogotājām, cerot, ka būs kāda māmiņa, kurai manis rakstītais noderēs, iedvesmos vai liks pasmaidīt.
Neesmu paraugmamma, arī par bērniem zinu gaužām maz, jo Klinta ir mana pirmā meitiņa, neesmu liela uzņēmuma direktore vai karjeriste, bet esmu 29 gadus jauna pasaulē laimīgākā mamma, kurai meitiņa ir iemācījusi mainīties, strikti nepieturoties pie plānotā un priecājoties par katru mazo uzvaru. Arī Klinta nav tas bērniņš, kurš atbilst ārstu tabulām vai vecvecāku pārliecībai par to, ka gada vecumā ir jāiet un jārunā, viņa ir gadu un 3 mēnešus jauns pasaulē mīļākais un labestīgākais bērns. Klinta vēl nerunā, nestāv bez pieturēšanās un neiet, taču viņa ir īsta cīnītāja, kura JAU rāpo, saka "va" un tic labajam cilvēkos, labprāt rāpjoties klēpī pat ārstei, kura reiz mums teica, ka "būs jāpriecājas, ja Klinta rokas un kājas varēs kustināt".
Es vēlos rakstīt par to, kā Klinta ir mainījusi mani pašu, iemācījusi uzdrīkstēties un ļaut uzsākt darīt to, ko vienmēr esmu vēlējusies, gribu lielīties ar mūsu abu mazajām uzvarām, Klintas pirmajiem solīšiem un vārdiņiem, cīņu ar vecmammu apmātību ar "bērnu obligāto sūtīšanu dārziņā" un diagnozēm, kuras visas uzveiks vecāku mīlestība un Klintas spēks:)
Paldies katrai topošajai vai esošajai māmiņai, kas lasīs manis rakstīto! Un paldies MK par to, ka ļauj man uzdrīkstēties rakstīt!
Tagad gan mūkam baudīt ziemas priekus! Lai Jums visām izcila šī diena!
Lai komentētu, Tev ir jāielogojas