liekam jaunu bildi iekšā - lielais brālis bērnudārzā

Bērnudārza tēma pēc būtības ir tuva reliģijas, politikas vai krūtsbarošanas tēmai – katram ir savi uzskati un nereti šis ir jautājums par kuru diskusiju nevajadzētu uzsākt, ja Tavs sarunu biedrs ir ar pretēju viedokli. Tomēr, es vēlos dalīties ar savu viedokli – kas zin, varbūt kādā tas raisīs nedaudz vairāk izpratnes, kādēļ izvēlamies bērnus laist bērnudārzā vai ļaus nosvērties par vai pret bērnudārzu.

Parasti par bērnudārza tēmu vairāk pieņemts runāt septembrī, taču mēs ar pārmaiņām sākam jaunu gadu. Jautājums vai laist bērnus bērnudārzā un, ja laist, tad, cik ātri – nemainīgi nezaudē savu aktualitāti, vienalga vai tas ir vienīgais mazulis vai nē. Esmu runājusi ar ne vienu mammu vien, kam ir bērni ar nelielu vecuma starpību un šajā gadījumā izšķiršanās par labu vai pret vecākā bērna laišanu dārziņā ir vēl jo aktuālāks. Un tas, kādēļ tā ir, saistīts ar pašu situāciju. Mēs,mammas, neejam uz darbu, līdz ar to varētu būt mājās kaut ar 5 bērniem,taču realitātē katrs bērns prasa uzmanību un pat nevar saprast, kurš vairāk bēbis vai “lielais”. Un tad pēkšņi doma palikt mājās ar vairākiem bērniem nemaz nešķiet tik spoža.

Kā jau nopratāt – esam nosliekušies par labu bērnudārzam. Un tas nebija emocionāli viegls lēmums. Protams, katrs berns ir savādāks un iespejams, ja Martiņš būtu tramīgs vai nespētu iejusties nepazīstamā vidē – es domātu pilnīgi savādāk. Taču Mārtiņam ļoti patīk bērni un sabiedrība. Jā, protams – nereti ir tā, ka viņš nogurst no sabiedrības, ja tā ir par daudz un ilgu. Šis tad arī manā skatījumā būs mūsu galvenais izaicinājums uzsākot bērnudārza gaitas.

Pirms pieņēmām lēmumu laist Mārtiņu uz dārziņu, bija jāpārdomā un jāsagremo daudz. Tā,piemēram “Bet Tu taču tāpat “sēdi mājās”” tēma. Kā jau minēju – laist Mārtiņu dārziņā nebija emocionāli ļoti viegls lēmums, jo šoreiz laikam jāsaka, ka piezīmes un izbolītas acis par mājās sēdēšanu ne tik daudz saņēmu no apkārtējiem, bet šis mani drusku ārdija iekšēji. Kā tad tā, es būšu mājās un sūtīšu Mārtiņu prom… Taču, jo vairāk par to domāju, jo skaidrāks kļuva viedoklis. Vispirms jau tīri emocionāli sev pateicu, ka es viņu nekur nesūtu, bet laižu. Un tās ir divas atšķirīgas lietas. Es dodu iespēju attīstīties, socializēties un izaugt – būtībā, jā, es viņu atlaižu no ciešas turēšanas pie rokas tur -uz rotaļu laukumu. Un, kad es uz to paskatījos tieši šādi, mani iekšējie pašpārmetumi, ja arī tādi bija – praktiski izgaisa. Turklāt neizbēgami katra mazā cilvēka dzīvē pienāks pirmā skolas diena, kad būs jākļūst par vienu no visiem un,manuprāt ir lieliski, ja bērns pakāpeniski tiek pieradināts pie sabiedrības (privāts dārziņš ar nelielu bērnu skaitu,pašvaldības dārziņš un tad jau skola) un līdz ar to labāk spēj adaptēties jaunā vidē.

Esot mājās ar bērniem,kam ir tik maza vecuma starpība, kā mūsu puikām, apjautu, ka šobrīd,kamēr Jēkabs ir tik maziņš – šī vecuma atšķirība šķiet milzīga. Un tāda tā šķietami saglabāsies līdz brīdim,kad Jēkabs būs sasniedzis aptuveni gada vecumu un būs apguvis dažādas prasmes un līdz ar to kļūs lielajam brālim interesants kā spēļu biedrs,nevis rotaļlieta,ko garāmejot var pašūpināt krēsliņā vai mēģināt pabarot ar baltmaizi. Viņu abu intereses šobrīd ir pilnīgi atšķirīgas. Jēkaba galvenā interese ir,lai tiktu apmierinātas viņa pamatvajadzības un parasti tās viņaprāt ir jāapmierina TAGAD nevis tad,kad es būšu pabeigusi ar lielo brāli šķirstīt visas grāmatas. Savukārt Mārtiņš grib attīstīties,spēlēties, dauzīties, taču nav vēl tas vecums,lai viņš to spētu ilgstoši darīt patstāvīgi, līdz ar to arī viņš prasa daudz uzmanības,kuru man nereti ir jāatsaka,jo mazais brālis,piemēram, ir ar sāpošu punci un grib būt uz rokām konkrētā pozīcijā un man ir jāstāv kājās. Tādos brīžos man Mārtiņa ir tik ļoti žēl,ka es saprotu, ka viņam būs interesantāk dārziņā. Esam izvēlējušies nelielu privāto dārziņu ar nelielu bērnu skaitu grupiņā,kur mazajiem kopā un katram atsevišķi varēs pievērsties audzinātājas. Turklāt audzinātājas visu laiku ir klātesošas un nav aizņemtas ar ēdiena gatavošanu un citiem mājas darbiem. Protams grupiņā ir vairāki bērni,kas ir jāpieskata,bet viņus tomēr vieno līdzīgas, vecumam atbilstošas intereses un viņus ir krietni vienkāršāk nodarbināt visus kopā. Respektīvi man ikdienā vienkārši nav tik daudz laika un resursu,lai es Mārtiņam spētu nodrošināt aizraujošas un attīstošas nodarbes un rotaļas, un esmu pārliecināta,ka šajā ziņā Mārtiņš būs tikai ieguvējs. Zinu, ka mazie ķipari kopā līmēs, veidos,dziedās un vēl daudz ko citu kopā sadarīs (visticamāk arī blēņas, ko pēctam centīsies atkārtot arī mājās). Bez tam neaizmirsīsim tos sirsnīgos un amizantos priekšnesumus,kurus dārziņā kā pārsteigumus gatavo mazie ķipari vecākiem dažādos svētkos! Domāju tie vien būs miljonu vērti!!! 

Būšu atklāta, šobrīd man arī nav tik daudz laika, lai intensīvi piestrādātu pie podiņmācības jautājuma. Protams, Mārtiņš zin,kas ir podiņš, zin kam tas paredzēts un pat pāris reizes paredzēto ir paveicis,tomēr šai mācībai jābūt sistemātiskai,nevis tikai brīžos,kad man sanāk noķert brīdi vai brīvdienās,kad abi ar vīru esam mājās un varam “dalīt bērnus”. Man patika kā mana māsīca,kurai arī ir puikas ar nelielu vecuma starpību reiz komentēja šo jautājumu un tas skanēja aptuveni tā – es zinu,ka ir laiks lielo puiku mācīt iet uz podiņa bet,ja es taja laikā,kad viņš nolemj, ka ir īstais brīdis baroju mazāko – ko lai es izvēlos – nolikt malā puspaēdušu bērnu,lai bļauj un tīrīt sastrādāto vai arī pabeigt barot mazāko un ļaut lai sastrādātais reducējas brūnu toņu mākslas darbā uz sienām vai tiek nogaršots… Līdz ar to, es ceru, ka šī lieta “aizies” dārziņā un mēs pie tā strādāsim mājās. Tāpat Mārtiņš vienmēr tiek pie karotes vai dakšas ēdienreizē,bet es tomēr viņu baroju pati,jo ēdiens no Mārtiņa karotes nereti trāpa visur citur,tikai ne mutē. Un es esmu pārliecināta, ka dārziņā šīs prasmes viņš apgūs ātrāk,vērojot kā citi bērni to dara.

Protams, ne viss ir tik rožains un ir skaidrs, ka dārziņš sev līdzi nes arī negatīvo aspektu – slimošana. Jā,mēs ar to rēķinamies un rēķinamies arī ar to,ka arī mazais brālis no tā iespējams dabūs ciest,jo saņems savu baciļu tiesu. Tomēr esam nolēmuši ar to samierināties, jo agrāk vai vēlāk bērni tāpat ar vīrusiem iepazīsies, mēs tikai ceram, ka Mārtiņam ir pietiekami stipra imunitāte un viņš vairāk apmeklēs dārziņu, ne kā to kavēs slimošanas dēļ. Tāpat visticamāk, kā jau visi bērnudārznieki, samācīsies visādas “gudrības” un blēņas –  nu ko, dzīve kļūs vēl interesantāka.  Nevarētu gan teikt,ka šobrīd tā būtu super garlaicīga.
Un tagad paskatīsimies uz bērnudārza tēmu no vēl vienas puses. Kā jau manījāt visur augstāk rakatītajā dominēja Mārtiņa intereses, bet mums ir divi bērni. Mārtiņš vienu1 gadu un trīs mēnešus ir bijis vienīgaia bērns un saņēmis 100% vecāku uzmanības, taču Jēkabam kā otrajam tādas iespējas nekad nebūs, taču es vēlos būt maksimāli godīga pret viņu un veltīt viņam 100% uzmanības vismaz tajā laikā, kamēr Mārtiņš būs dārziņā. Uzskatu,ka arī Jēkabs ir pelnījis garās ikdienas pastaigas svaigā gaisā, “saturīgas” gugināšanas ar mammu, pavingrošanas …  vienvārdsakot vairāk uzmanības. Jo patiesībā jau tagad skatos uz viņu un domāju,ka visā trakajā skrējienā neesmu pamanījusi kā viņš jau ir izaudzis! Tas viss noticis tā kā starpcitu. Mazais kukainītis jau ir gandrīs trīs mēnešus brašs puika,kam sāk arvien vairāk interesēt apkārtējā pasaule un man gribas viņam palīdzēt to iepazīt.

Vienam māte, citam meita un trešajam kleita – tā vēsta latviešu sakāmvārds. Pilnīgi iespējams,tas kas der mums, šķitīs pilnīgi nepieņemami kādai citai ģimenei, kas tā vietā lai bērnus laistu dārziņā – paliks ar tiem mājās maksimāli ilgi. Un tas nav pareizāk vai nepareizāk. Tas ir savādāk. Es patiesībā apbrīnoju tās mammas,kas ir gatavas palikt mājās ar vairākiem bērniem,jo sevišķi, ja tie ir ar mazu vecuma starpību, jo tas prasa daudz enerģijas, pacietības un rūpju. Varbūt viss egoisms no manis vēl nav izžmiegts un tāpēc man gribas arī drusku atpūsties un veltīt pāris stundas dienā (dienā nevis vēlā vakarā vai naktī) sev – kaut vai tā būtu gara pastaiga ar ratiem,kuras laikā varu nobaudīt labu take away kafiju vai līdzpaņemtu piparmētru tēju ar medu. 

strazdiniblog
https://strazdiniblog.wordpress.com/