Krūtsbērna īsā "nabassaite"

Vien dažas sekundes pēc tam, kad meitiņa, skaļi spiegdama, rāpo pa māju, dauzoties un bēgot no manis, viņa, tik klusa un mierīga, guļ pie krūts, maigi glāstot manu seju un lūkojoties tieši acīs, ik pa laikam gurdeni nolaižot smagos plakstiņus. Pilnīgs miers un harmonija dažu sekunžu laikā. Nereti – vienīgais īstais brīdis, kad viņa tik ļoti ir mana...

Iespēja zīdīt savu bērnu – tā ir katras māmiņas lielākā dāvana un vēl viena uzvara vienlaicīgi! Ne tikai veselīgs un imūnsistēmu stiprinošs uzturs mazulītim, bet arī stipra un nepārraujama saikne starp māti un bērnu. Gluži kā vēl viena nabassaite.

Kādu dienu aizdomājos par to, kā būtu, ja es meitu nebarotu pati. Kas būtu savādāk – vai viņa būtu vairāk slimojusi, mazāk pieķērusies man? Varbūt es pret viņu nejustu to spēcīgo, nesaraujamo un neizprotamo, ko izjūtu tagad? Ik dienas manī mājo sajūta, ka esam tik tuvu viena otrai, ka tuvāk vairs nav iespējams. Nespējam viena bez otras ilgāk kā dažas stundas. Un man viņu vajag tikpat ļoti, kā viņai esmu vajadzīga es. Vai tas ir zīdīšanas dēļ? Vai šī saikne mazinātos, ja meita ēstu maisījumu? Kā uzaug bērni, kuri ēd no pudeles? Kā šādu atšķirību izjūt mammas, kurām ir abējāda pieredze?

Tas viss man lika aizdomāties, tāpēc aprunājos ar savu mammu, kura, ne mirkli nekautrēdamās, sāka aizrautīgi aprakstīt savus zīdīšanas periodus – sajūtas un sajūsmu, arī vilšanos par to, ka mums ar māsu pieniņš tika vien neilgu laiku. Viņa ar pārliecību teica, ka tad, ja būtu zinājusi visu to, ko zina šī laika jaunās māmiņas, būtu izbarojusi mūs ilgāk. Par zināšanu trūkumu šai jomā sūdzējās vēl viena viņas paaudzes māmiņa. Jāsaka – labi vien ir, ka ir mums tāds internets. Pa vidu muļķībām var arī daudz noderīga atrast un izlasīt.

Kad mamma sāka runāt par mana pusbrāļa zīdīšanu, kurš ēda pienu vēl pēc pusotra gada vecuma, viņa atceras, kā viņš pats ar kājiņām pienāca klāt, lai ar īpašu vārdiņu paprasītu krūti. Mamma nekautrēdamās teica:” Zīdīšanas beigšana priekš manis bija traģēdija!”. Kad es, pasmaidīdama, teicu, ka viņa pārspīlē, mamma atbildēja - tā tiešām bijis. Saikne starp viņiem izveidojusies tik stipra, ka tās pārraušana bijusi teju vai sāpīga.

Vēlāk, aprunājusies ar kādu citu divu bērnu mammu, noskaidroju arī atšķirību starp “krūts bērnu” un “pudeles bērnu”. Tā arī jautāju – kā tas ir? Kāda ir atšķirība? Vai to tiešām var just? Viņa nekavējoties atbildēja:” Atšķirība ir liela! Ar meitu nabassaite bija tālu, tālu prom, bet ar dēliņu – viņa ir tepat!”

Pēc šīm sarunām sajūta manī, ka, zīdot meitiņu, es patiesībā veidoju un stiprinu saikni ar viņu, tikai pastiprinājās. Es sapratu, ka tā nav vienkārši paēdināšana – tas ir mūsu mirklis!

Es ticu, ka tādēļ esam tik tuvas – jo mums ir šie mirkļi… :) Un no sirds pasakos Dieviņam par to, ka man ir dota šāda iespēja! :)

Kādas ir tavas domas par zīdīšanas nozīmi saiknes veidošanai starp māmiņu un mazuli? Kāda ir tava pieredze?Padalies! :)

P. S. Protams, ir mammas, kuras ir no sirds centušās, taču nav spējušas savu bērniņu barot pašas. Jūs neesat sliktākas! Šoreiz diskusija par tām reizēm, kad tas ir izdevies. :)