Ko mēs (ne)mācam bērniem rotaļu laukumā?

Ko mēs (ne)mācam bērniem rotaļu laukumā?

03. Jun 2017, 15:44 Happy wife Happy wife

Kādu dienu, vērojot savu meitu spēlēdamu smilšu kastē, pieķēru sevi pie domas – kāpēc situācijā, kad bērns ņem cita mazuļa mantiņu, mamma liek viņam uzreiz to atdot, taču, kad viss notiek otrādi, tā pati mamma aicina savu bērnu dalīties un nebūt skopam. Kā tam nagaba pusotrgadniekam, kurš tikko sācis iepazīt pasauli un citus bērnus, neapjukt un saprast, kāpēc viņam jādalās, taču citu mantas aiztikt nedrīkst. Tā es dzīvoju ar šo jautājumu galvā, kamēr dažas dienas vēlāk pie manis „atnāca” izcils bloga ieraksts par to pašu tēmu. Izlasot, sapratu, ka neesmu vienīgā.

Dažas atziņas, par kurām, manuprāt, būtu vērts padomāt katram vecākam/ vecvecākam:

  • Nevajag iejaukties bērna sarunā mammu (tēti/ omi utt.) Ja mamma sāka mazulim, ka tā darīt nedrīkst, bet jūs sakāt: „Ko jūs, lai spēlējas!”, bērnam ir grūti saprast, ko tad lai dara, un kāpēc mamma saka, ka nedrīkst, bet tante saka, ka drīkst.
  • Nevajag likt bērnam uzreiz atdot svešu mantu – var gadīties, ka viņš pat nedomā ar to spēlēties, vienkārši paņems rokās un noliks malā. Turklāt, šī ir tā otrā bērna manta, nevis jūsu, vai viņa vecāka, tāpēc jāiejaucas tikai tad, ja mantiņas īstajam īpašniekam būs kāda pretenzija.
  • Kā bērns var mācīties veidot attiecības ar citiem mazuļiem, ja viņam visu laiku saka „atdot, padalies, nedrīkst”. Jāļauj bērniem mēģināt vispirms tikt galā pašiem, nevajag iejaukties, kamēr tas nav nepieciešams.
  • „Uz slīdkalniņa nedrīkst kāpt ar kājām”, „šūpoles pēc lietus ir slapjas, tāpēc mēs nešūposimies”, „smiltis nedrīkst ņemt ar rokām, jo būs netīras” utt. – tad kāpēc jūs vispār atvedāt bērnu uz rotaļu laukumu?
  • Pirms ņemt līdzi uz laukumiņu kādu rotaļlietu – padomājiet, vai tiešām jūsu bērns ar to spēlēsies? Jo bieži vien tā manta ir vajadzīga absolūti visiem, izņemot jūsu bērnu. Pie mums Imantā ir viens bērnu laukumiņš, kur laika gaitā sakrājās normālās smilšu rotaļlietas, un, ticiet man, tas ir fantastiski, pirmkārt, man nav jāņem līdzi spaiņi un lāpstiņas, otrkārt, mājās pēc tam ir mazāk smilšu, treškārt, mantiņas ir kopīgas un sarunu par dalīšanos un atdošanas tajā smilšukastē ir krietni mazāk, nekā citās.

Protams, nekad jau viss nebūs absolūti balts vai melns – mēs nevaram izolēt mūsu bērnus no rotaļu laukumiem un, vai to vajag? Taču dažas atziņas lika man aizdomāties par to, ko es kā māte mācu savam un cita bērnam, esot rotaļu laukumā. 

Blogs, kas iedvesmoja šo rakstu - https://ihappymama.ru/o-detskih-ploshhadkah/

Raksta bilde: https://images-na.ssl-images-amazon.com/images/I/918bGtR7MOL._SL1500_.jpg

mamma88 mamma88 04. Jun 2017, 23:05

Es vispar sezu un nebazos pa vidu. Galvenais,lai nesakaujas.

zacc zacc 03. Jun 2017, 17:05

Lieku atdot tikai tad, ja tas bērns, kuram tā manta pieder, prasa. Citādi jā, visvieglāk un vispareizāk ir ļaut, lai spēlējas ar citām mantām, parasti jau visi itin priecīgi paņemt citas, neredzētas mantas, nevis savējās. Neatbalstu dārgu (materiāli vai bērnam tīri emicionāli ļoti mīļa), spožu, lielu mantu ņemšanu uz publiskām smilškastēm.