Kādi ir bērnu kaitīgie ieradumi?

Daudzi bērna ieradumi nemaz nav tik kaitīgi, bet tomēr ir tādi, kas liek aizdomāties par ieraduma patieso cēloni, kas dažkārt slēpjas dziļi mazuļa sirsniņā. Un tad iemeslus atrisināt var sarunājoties ar bērnu psihologu.

Ja bērns grauž nagus

Ko tikai mammas nedara, lai atradinātu savus bērnus no nagu graušanas. Ir gan izskaidrojošas sarunas, gan dažkārt pat fizisks sods, bet - nepalīdz pilnīgi nekas. Necenties atradināt bērnu no tā. Ja pamanīsi, ka bērns no dārziņa nāk mājās pārāk uzvilcies, ir kaprīzs, slikti iemieg, nodrošini mājās "saudzējošo" režīmu. Neslēdz skatīties nedz multfilmas, kā arī - neļauj aizrauties ar datorspēlēm. Aizmirsti arī par pārāk trokšņainām, aktīvām spēlēm. Vislabākā mājas terapija ir zīmēšana, puzles likšana, rotaļas ar ūdeni vai mīkstajām rotaļlietām. Izspēlējiet tos notikumus, kas mazulim bijuši šajā dienā, kopā iedomājieties, kā bērns rotaļājies ar bērniem dārziņā, kur ir iets, kas darīts. Mazuļus vakarā var vannot nomierinošu zālīšu novārījumā, ja vien bērnam pret tām nav alerģijas. Protams, miedziņš būs ciešāks, ja istaba būs izvēdināta.

Pārvarēt trauksmes sajūtu, bailes no uzstāšanās auditorijas priekšā palīdzēs spēles, kas mazuli stiprina. Mēs, pieaugušie, dažkārt arī apgraužam nagus uztraukumā. Tā tiek noņemta spriedze. Bērna nervu sistēma ir krietni vājāka kā pieaugušajam: ilgākas pastaigas, gulētiešana nelaikā - tas viss bērnu var satraukt. Arī svētki dārziņā un vesels kalns pozitīvu emociju mazam bērnam var būt par daudz. Nagu graušana ir veids kā uztraukts, nervozs bērniņš sev palīdz.

Īkšķa zīšana

Īkšķa zīšana uztrauc daudzus vecākus, un, diemžēl, ne no bērna veselības skatu punkta, bet gan pēc principa: ko par to teiks apkārtējie. Medicīniski jau sen ir pierādīts, ka zīdainim zīšanas reflekss nav tikai izsalkuma remdēšanai, bet tas ir arī veids, kā pašam nomierināties. Jau mammas puncī esot, mazais bērniņš dažkārt redzams ar īkšķīti mutē. Tad kāpēc ēdināt mazuli ar krūti līdz pat 3 gadu vecumam nekaunāmies, bet dot knupīti kaunāmies?

"Dēls jau ir liels, bet pat dodoties pastaigā joprojām ņemam līdzi knupīti.. Man ir kauns!" - to bieži var dzirdēt no mammām. Un te jāpaskaidro, ka bērniem šis zīšanas reflekss ir iedzimts, un tas rimstas vien pamazām, dažkārt ilgāk un lēnāk. Ja bērnam atņem knupīti pirms laika, viņš mutītē var sākt likt pirkstiņus, un, ja tos visu laiku kāds vilks bērnam no mutes, ieguvums būs  - nīdošs, čikstošs, kaprīzs, nervozs bērniņš.

Pētot sevi..

Pienāk laiks, kad bērns sāk pētīt pats savu ķermeni un, protams, apskatīti tiek arī dzimumorgāni. Šīm manipulācijām nav nekāda sakara ar to, kā visbiežāk to uztver vecāki. Vecākiem dažkārt šķiet, ka bērniņš apmierina savas seksuālās vajadzības, nodarbojas ar onanismu. Bet patiesībā, vecāki, kas bieži rāj bērnu vai akcentē viņa uzmanību uz to, ka "atkal tev rokas ir biksītēs", tieši nodara bērnam kaitējumu. Bērnam piemīt spēja tvert košāk iespaidus. Un, ja mamma jau no bērnības būs skaidrojusi, ka viss, kas saistīts ar dzimumorgāniem, ir slikts, tad, pret savu seksualitāti tieši tā izturēsies arī bērns, kurš būs jau vecāks.

Gadās, ka bērna onanisms ir kādas saslimšanas simptoms. Noteikti jākonsultējas būtu ar neiropatalogu vai bērnu psihiatru, ja pamani, ka bērns bieši ar savām darbībām imitē dzimumaktu vai rotaļājoties rāda dzimumorgānus, vēlas pieskarties citu bērnu dzimumorgāniem. Pavēro, kā bērns rotaļājas.

Nerausti!

Trihotilomānija ir pataloģiska cenšanās izraustīt sev matus uz galvas vai uzacīm, skropstām. Nereti tā robežojas ar nelielu apmierinātības sajūtu. Iemesli var būt dažādi: neirozes, organiski galvas smadzeņu bojājumi, šizofrēnija utt. Bērniem trihotilomānija rodas pārsvarā uz psihisko traumu fona. Piemēram, kad bērns pārlieku asi un slimīgi pārcieš vecāku šķiršanos, vaino tajā sevi. Šī saslimšana kļūst par autoagresiju, ar kuras palīdzību bērns sevi savā ziņā soda, un tas ir neirotisks simptoms.

Ko darīt?

Pats galvenais - nevajag bērnu sodīt, rāt un pazemot, nevajag viņam teikt, ka viņš ir pretīgs, jo tādas ir viņa izdarības. Jātiek galā ir ar problēmu kā tādu, iespējams ar ģimenes vai bērnu psihologa palīdzību. Ja izpratīsi problēmas būtība, kaitīgais ieradums izzudīs. Ja izdarīsi uz bērnu spiedienu, problēma nepazudīs, tā kļūs izteiktāka.

Māmiņu Klubs