Bērnam vecāku mīlestība un rūpes nav jānopelna, jo tās viņam gluži vienkārši pienākas. Vecāku sniegtā mīlestība atvasēm sniedz drošības un atbalsta izjūtu, kas viņiem ir nepieciešama, lai viņi ģimenē būtu laimīgi. Bērna emocionālā labsajūta ir saistīta ar viņa turpmākās dzīves kvalitāti - to, cik veiksmīgs, pašpārliecināts viņš būs, kā izdosies veidot attiecības ar citiem un attīstīt savus talantus un spējas. Bērnam ir nepieciešams izjust vecāku mīlestību, saka klīniskā psiholoģe, ģimenes psihoterapeite, Latvijas Universitātes docente Baiba Martinsone. Bet, vai beznosacījuma mīlestība ir mīlestība bez noteikumiem?
Kā secināts Amigo iniciatīvas laimīgām ģimenēm veiktajā pētījumā, bērnu galvenie laimes ienaidnieki ir nepietiekama tuvība attiecībās ar vecākiem. Lai gan lielākā daļa vecāku veido tuvas attiecības ar saviem bērniem, tomēr, bērniem pieaugot, attiecībās var ienākt zināma atsvešinātība. Tādēļ psihoterapeite Baiba Martinsone uzsver četrus vecāku lomas aspektus, kurus ievērojot, varam palīdzēt saviem bērniem justies laimīgiem šodien un kļūt par pašpārliecinātiem un veiksmīgiem cilvēkiem ar pozitīvu skatu uz nākotni:
- Mīlestība – bērniem ir svarīgi izjust vecāku beznosacījuma mīlestību ne tikai pavisam agrā vecumā, bet arī sākot skolas gaitas un pusaudža gados, kad sapratne un atbalsts ir nepieciešams tikpat lielā mērā. Bērnam ir svarīgi saņemt mīļumu, iejūtīgu attieksmi, priecīgu klātbūtni, kā arī izjust drošību par vecāku pieejamību. Mīlestības izrādīšana ir svarīga arī tad, ja vecāku un bērna attiecības ir saasinātas, viegli nonākot konfliktos. Ir svarīgi veidot ar bērnu "pozitīvu attiecību saliņas" - mierīgus un priecīgus kopā pavadītus brīžus bez audzinošas pamācīšanas. Tas nostiprinās saikni starp vecākiem un bērnu, kā arī veidos pamatu grūtu situāciju pārvarēšanai.
- Konsekventas prasības – skaidri uzvedības noteikumi ir nepieciešami nevis tādēļ, lai vecākiem būtu vieglāk, bet gan bērna morālās attīstības veicināšanai. Ja bērns ģimenē ir pieradis ikvienu prasību apspriest vai arī pieaugušie ir nekonsekventi savā audzināšanas pieejā, tad bērnam pietrūkst orientieru, kā efektīvi pašam vadīt savu uzvedību. Ir ļoti labi, ja vecāki un citi bērna audzinātāji sadarbojas un uztur vienotu nostāju gan noteikumu uzstādīšanā un pozitīvas uzvedības pamanīšanā, gan arī vienotā reakcijā uz noteikumu pārkāpumiem.
- Pieskatīšana & pārraudzība – bērnus nevajadzētu uzskatīt par maziem pieaugušajiem, jo viņi vēl tikai mācās būt patstāvīgi un atbildēt par savu rīcību. Bērni, kuri ir spiesti būt pārāk patstāvīgi, var vairāk piedzīvot neefektivitātes izjūtu. Vecāki zina, ka īpaši jau pusaudži cenšas aktīvi pārņemt kontroli pār savu dzīvi, tomēr vecumam atbilstoša pieskatīšana un pārraudzība ļauj arī lielākiem bērniem izjust vecāku mīlestību un to, ka viņi vecākiem ir svarīgi un rūpju vērti.
- Labs paraugs – vecāku rīcībai un attieksmei ir liela iedarbība uz to, kāds viņu bērns izaugs. Kā uzvesties un rīkoties dažādās situācijās, kā attiekties pret sevi, apkārtējiem, vidi un lietām – to bērni vistiešāk iemācās nevis no vecāku teiktā, bet no viņu darbībām. Bērnu piedzimšana palīdz pašiem vecākiem kļūt labākiem, ja viņi apzinās, ka viens no labākajiem veidiem, kā bērnā ieaudzināt pozitīvas vērtības, ir pašiem šīs vērtības iemiesot.