25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 10
Šodien noklausījos divu mammu sarunu, kuras lepojas ar to, ka viņu bērns visu tik ātri sāk darīt. Malacīši, ko lai saka. Taču, manuprāt, tas ir koks ar diviem galiem.
Steidzinot bērnu mamma var lepni sev paklapēt pa plecu, jo viņas bērns ir tik labi „attīstīts”, visu sāk darīt ātrāk nekā draudzeņu bērni, bet tas arī ir viss. Principā, bērnu mocīšana ar dažādiem staiguļiem, stutēšana spilvenos, sēdināšana, kamēr bērns vēl nesēž, barošana ar ēdienu, kas pat īsti nav piemērots pieaugušo galdam, kur nu vēl zīdaiņa, sēdināšana uz podiņa laikā, kad bērns pat vēl tā īsti nav iemācījies pats sēdēt, ir tikai tam, lai mamma pati sev varētu ievilkt ķeksīti un palielīties draudzenēm. Mīļās māmiņas, vai tiešām tas jums ir vajadzīgs?
Bērnam ir jāiziet noteikti attīstības etapi, nākamajā līmenī nonākot tad, kad viņš ir tam pats gatavs, nevis tad, kad jums ienāk prātā. Ja godīgi, tad es pat nedaudz lepojos, ka mans bērns vēl nestaigā. Viņš ir superātrs rāpotājs. Un tikai tad, kad viņš būs norāpojis sev paredzētos kilometrus, viņš celsies kājās, lai spertu pirmos stabilos soļus. Un viņam nebūs samocīta mugurkaula.
Un manam bērnam nav jājūtas vainīgam par to, ka viņš nerāpo un tādējādi nav piepildījis kaut kādas iespējamas māmiņas gaidas par to, ka grāmatās tiek rakstīts, kādā vecumā bērnam būtu kas obligāti jāprot jau darīt. Vismaz manā uztverē bērna attīstībā nemaz nepastāv tāds vārdu savienojums kā „obligāti” + „noteiktā vecumā”. Bērns ir ļoti gudrs. Un tikai viņš pats vislabāk spēj sajust, kurā brīdī kam viņš ir gatavs.
Tieši tāpēc mums mājās nav nekādu staiguļu, motorizētu krēsliņu ar supermelodijām un gaismiņām, ka ir kā paredzētas bērnu attīstības veicināšanai (manuprāt, šādi tehnoloģiski brīnumi ir paredzēti tikai tam, lai veicinātu ražotāju peļņas kāpumu uz steidzīgo vecāku rēķina), tāpat arī manam bērnam nebija nekādu karuseļu, kas uzkabināti uz gultas, jo tas bērnā rada tikai lieku stresu.
Mūsu ģimenē vienkārši paļaujas uz to, ka bērns pats parādīs, kad un kam viņš ir gatavs. Un es esmu vairāk nekā pārliecināta, ka mans mazulis nepaliks mūžīgi rāpotājos. Arī viņš reiz celsies kājās un staigās.
Super, šādi raksti jāraksta un jāraksta, jo varbūt, ka tieši šodien kāda mamma izlasīja to, ko nezināja un nestaidzinās savu bērnu! Nav jau nekas slikts, ja nezināja, slikti, ja negribēja zināt! 😀 paldies!
Man arī otrais bērns sāka ātri visu darīt. Vai tas mans nopelns? Nē! Es pat īsti neaptvēru, ka viss jau rāpo (6mēn.), tad jau kājās, un 9ņos jau iet, spēju tik vidi pārkārtot. Kā smeju, nepaspēju pat rociņu paturēt, kad pats visu. Tagad aug trešais un priecājos, ka 6šos vēl nerāpos.
Sabiedrībā redzu visādas galējības, piem. Vieni stutē to nabaga bērnu un tik saka, re kā viņš pats iet. (Kā tad, mamma tur reāli), saku, ka varbut nevajag turēt, atbild, nē, viņam patik. Tad ir vieni, kur bērns pa rokām vien dzīvojas un viņam.nemaz.nav tik daudz to iespēju izpausties jeb attīstīties.
Piekrītu, bet nav jau tā, ka tie, kas sāk visu darīt ātri, tikuši steidzināti ar staiguļiem utml. Mans puika sāka staigāt 10 mēnešos, bet es nekādi to necentos veicināt. man pat redeļgultas, kurā slieties kājās, nebija.
Man šķiet, ka katra māmiņa, kas lasa/skatās MK, jau sen bērnus nesteidzina, jo mēs varam mācīties ne tikai no ārstu ieteikumiem, bet arī no reālu, dzīvu, mums pašām līdzīgu māmiņu pieredzes. Savu bērnu nestaidzināju, cītīgi ignorējot citu viedokli, ja tas atšķīrās. Ticu, ka katra māmiņa savam bērnam grib to labāko, arī tad, ja tas mums šķiet kas aplams. Varbūt mēs varam viņām argumentēti pastāstīt, kāpēc tā nedarīt, ieteikt, paskaidrot? Kāda jēga pašām lielīties ar to, cik ļoti labas mammas esam, ļaujot saviem bērniem izrāpoties, ja pieļaujam, ka līdzās aug bērni, kuru mammas kļūdās? Var jau būt, ka rudens uz mani slikti iedarbojas, bet es parasti eju un stāstu māmiņām, ja viņas kļūdās. Arī tad, ja mani vēlāk nolamās 100 māmiņas, es varbūt vismaz 1 būšu likusi aizdomāties.