Ķermeņa masāža
26.05 16:30-17:30
Izpārdots
Iepazīstaties, bildē attēlotais jaunēklis ir mans vidējais trīs gadus vecais dēls Ralfs Eduards, un šoreiz stāsts būs par to, kā mums sokas mājās, kopš ģimenē ir ienākusi Mia Annija, mazākā lutekle.
Ir pagājušas nepilnas divas nedēļas, kopš Mia Annija ir nākusi šajā pasaulē. Ja pirmās divas dienas kopš atbraukšanas mājās noritēja mierīgi un bez jebkāda stresa, tad šodien varu teikt, Ralfs ir greizsirdīgs un izmēģina VISU lai panāktu visu uzmanību tikai sev. Ar ko sāksim? Mums līdz šim ir bijušas problēmas ar uzvedību, krišana zemē un spiekšana tas bija mazākais - esam iemācījušies to ignorēt, BET, kopš mājās ir Mia, tas ir izgājis ārpus robežām! Viņš ir sācis kauties, kliegt, spārdīties, lidināt pa gaisu mantas, neatkarīgi kas tas būtu - vai viņa rotaļlieta, vai kas tāds, kas tikko trāpījies pa rokai. Trumpis visam, sācis apzināti čurāt un kakāt biksēs - tādejādi uzliekot boikotu podiņam un maniem nerviem.
Pēc ilgas sarunas ar mūsu pediatru, entajiem rakstiem par bērnu psiholoģiju un protams, apsrpiešanās ar manu mammu .. esmu izdarījusi secinājumus. Šī ir fāze, kurai es nebiju gatava. Nebiju, jo kad dzima Ralfs ar Gustavu šādu problēmu nebija. Gustavs reaģēja pilnīgi savādāk. Mierīgi, piezemēti un ar lielu sajūsmu, ka viņam tagad būs brālis. Ralfs? Ir pilnīgs pretstats.
Kā gan es tagad rīkošos? Kā uzlabošu esošo situāciju? Pirmkārt: jāiemācās saglabāt miers. Jo mierīgāka būšu es pati, jo vieglāk būs cīnīties ar šī greizsirdīgā cilvēciņa izdarībām.
Otrkārt: Soda sistēma pēc padomju laikiem. JĀ. Es esmu atbrīvojusi veselu stūri istabā, kurā nonāk mazi nepaklausīgi bērni! Pārdomu kaktiņš tā teikt! (Lai cik drastiski tas arī neizklausās!)
Treškārt: PODIŅŠ! Salauzt jebkādus centienus uz boikotu. Nepadoties un parādīt, ka pat ja mamma ir mierīga un mīļa, viņa tomēr ir galvenā!
Lai cik grūti reizēm nebūtu .. jāatceras, ka viņš aizvien ir mazs. Un mazajiem ir daudz enerģijas! Tātad - pastaigas ārā būs neatņemama sastāvdaļa, kā arī diendusa - jo kā redzams, bez diendusas - vakars mums ir kā totāla pastaiga basām kājām pa oglēm.
Kā arī "TIKAI RALFA LAIKS". Tas būs laiks tikai viņam, ar kuru no mums - viņš izvēlēsies pats. Laiks rotaļām un izklaidēm, lai viņš nejustos pamests un viens.
Kā jums izdevās izkliedēt greizsirdības izgājienus no sava mazā, kad ģimenē ienāca vēl kāds bērniņš? Tiešām ļoti gribu dzirdēt jūsu pieredzes! Padomi man noderētu!
Jauku vakaru vēlot,
Kristiāna.
Gustavam un Ralfam ir 2 gadu starpība 😀
Arī mums mājās ir trīsgadniece un 2mēn. mazule. Mazā māsa tiek mīļota ļoti, bet mamma dabū riktīgi: sišana, kliegšana, viss, kas sākas ar "ne-" viņai nozīmē JĀ! Un solīt ar sodīšanu viņu nepavisam neinteresē. Tik smej pretī. Viņa īsti ar mani neko negrib darīt, kad esmu "brīva" - tad pati ņemās. Bet, viss sākas, kad apsēžos ar mazo, jo sevišķi barošanas laikā. Tad vajag lēkāt blakus pa gultu, vārdu sakot, darīt visādas muļķības . Plus vēl sākusi pieskriet klāt - iebakstīt māsai, paraut aiz rokas.... (ko nekad nedara, ja māsa nav man rokās). Mēģinu, cik varu, būt kopā ar lielo, bet nu iet visādi. Pamazām cīnāmies.
“Ralfa laiks” arī var nestrādāt, jo Nevajadzētu laiku ar vecākiem padarīt par luksusa preci. Vienkarši dariet visu kopā. Visi skatās grāmatas, visi zīmē, visi ēd... ok, mazais zīdainis droši vien vairumā gadījumu atradīsies tikai blakus. Mēģini viņus uztaisīt par par draugiem, ne konkurentiem.
Sorry, Tu dari visu, lai sabojātu situāciju vēl vairāk. Bērnam vajag tavu uzmanību, drošības sajūtu, bet Tu ierīko soda stūri! Padomju bērnu audzināšanas metodes nekā laba nebija, tikai uztaisīja sagrautu pašvērtējumu daudziem. Tev ir jādara viss, lai lielāka bērna dzīve būtu maksimāli tāda, kāda tā bija pirms jaunākā bērna. Viņš nav vainīgs, ka piedzima konkurents uz mammas uzmanību. Tas ir normāli, ka negrib iet uz podiņa, jo viņam vajag uzmanību! Vai Tev gabals nokritīs, ka viņš kādu laiku pastaigas pamperos?
Man ir 2 bērni un vecākajam tieši ir 3 gadi un viņi jau no pirmās tikšanās dienas ir audzināti kā labākie draugi. Neviens no viņiem nav labāks, nevienam nav jābūt pieaugušākam kā ir. Ja parādās nepaklausīgā uzmanība, es eju nelaimīgo glābt un veltu viņam uzmanību vairāk, nevis sodu par uzmanības pievēršanas mēģinājumiem.
Ļoti skaistas actiņas puisītim ❤
Gribēju tikai piebilst, ka šajā gadījumā nevajadzētu aizmirst par mazā vīriņa emocijām - par tām ir jāstāsta viņam, proti, ka šīs jūtas sauc par greizsirdību, kura saistīta ar māsiņas ienākšanu ģimenē un lielām rūpēm par viņu, tās pāries, jo mazā māsiņa un visa ģimene viņu mīl utt. - jo šādas jūtas viņš līdz šim neizjuta, nesaprot pats, kas ar viņu notiek.. Sodīšana par neizprotamām emocijām, jūtām var arī tikai likt mazajam "ierauties sevī", manuprāt, to vajadzētu atstāt kā galējo iespēju... Un šeit vērts atcerēties, ka mazajam ar vienu stāstīšanas reizi nekas netaps skaidrs, bet gan ar simto reizi kaut ko sāks saprast 😀 ceru, ka mazā peciņa drīz vien apradīs ar jauno situāciju 😀 Noteikti gribētos dzirdēt (lasīt), kā jums veicas 😀
Izturību mammītei, tas noteikti nav viegli (pati gan neesmu to piedzīvojusi, bet man ļoti tuvs cilvēciņš gan) 😉
Prieks dzirdēt, cerams ka tā arī būs!
Tā nu gan nav, ka 5 gadi starpā esot diezgan smaga atšķirība starp bērniem. Manai māsai mazajiem ir 5 gadi starpā un maniem bērniem. Greizsirdības ir ļoti mazs, lai neteiktu ka vispār nav. Pēc manām domām 5 gadi ir vislabākā vecuma starpība starp bērniem, jo pirmais jau ir pietiekoši liels, lai daudz ko saprastu.
Ar interesi lasīju šo rakstu.. Pagaidām ar bažām gaidu šo brīdi, jo punčiemītnieku vēl tikai gaidām. Atlicis pavisam maz, lielākais bērns loti gaida. Mums būs 5 gadu starpība un lasot dažādus psihologu “gudros” rakstus, saprotu, ka šī gadu starpība esot diezgan smaga, jo esot izteikta greizsirdība.. Redzēs kā mums ies..
radās jautājums - cik liela gadu starpība ir Gustavam un Ralfam?