Kā veidot taktiskas un iejūtīgas attiecības ar bērnu?

Vienas no vissvarīgākajām dzīves attiecībām ir tās īpašās attiecības, kas izveidojas starp bērnu un vecākiem. Tieši vecāku nopelns ir, vai attiecības ar bērnu izveidosies drošas un uzticības pilnas, vai nedrošas. Kā izveidot šīs attiecības par tiešām veiksmīgām? Kā vecākiem jārīkojas, lai arī bērns justos ar vecākiem saistīts pozitīvā nozīmē?

PSIHOLOĢES DIĀNAS ZANDES LEKCIJAS MĀMIŅU KLUBĀ->>

Ko nozīmē piesaiste? 

Kad vecāki domā par jēdzienu piesaiste, viņiem prātā nāk tādi vārdi kā attiecības, mīlestība, rūpes un tuvība. Protams, ir skaidrs, ka savā dzīvē cilvēki jūtas patiesi saistīti tikai ar dažiem cilvēkiem. Vecāku un bēbīša īpašās attiecības noteikti ir tādas, kā arī vienlaicīgi ir liels izņēmums. Ko tad īstenībā nozīmē jēdziens  - saistības? 

Piesaiste rodas ikdienišķās vecāku attiecībās ar mazuli 

Mierīgs, nesteidzīgs un iejūtīgs dienas ritms, kurā notiek savstarpējā emociju apmaiņa starp vecākiem un bērniem, piemēram, barošanas reizēs, mainot autiņus, spēlējoties, palielina savstarpējo uzticēšanos un nodrošina to, ka vecāki un bērns viens otru iepazīst aizvien labāk, un mazulītis jūtas pie saviem vecākiem drošībā, un var viņiem uzticēties. Bērna un vecāku attiecības tēlaini varētu aprakstīt kā neredzamu, drošu un emocijām bagātu saiti, kas sasaista bērnu un vecākus cauri laikam un telpai.

Vecāku un bērna saistību attīstība sākas jau pirms dzimšanas, to ietekmē pieredze, kas gūta grūtniecības, dzemdību un bērna pirmo dzīves mēnešu laikā. Protams, katram bērnam gribot vai negribot izveidojas saistības ar saviem vecākiem, tomēr šeit ir svarīga saistību kvalitāte.

Tas, kāda ir emocionālā saikne bērnam ar vecākiem raksturo arī to, kāds viņš būs pieaudzis, un kā attieksies pret citiem cilvēkiem, kā arī kā tiks galā ar problēmsituācijām. Bērns, kurš pieradis pie mīlošām, atbalsta pilnām un smalkjūtīgām attiecībām ar vecākiem, noteikti arī pats savā dzīvē būs tāds. 

Bez tam – bērni, kuri jūtas droši savās saistībās ar vecākiem, pusaudžu gados spēj labāk kontrolēt agresīvos impulsus. Pretstatā bērniem, kuri jūtas nedroši saistībās ar vecākiem, bērniem no drošo saistību attiecībām ir augstāks pašvērtējums un lielāka uzticēšanās saviem spēkiem, viņi ir sociāli kompetentāki, kā arī labāk māk tikt galā ar problēmsituācijām.

Bērni, kuri vairāk vai mazāk bijuši atstāti novārtā, attīsta negatīvu iekšēju priekšstatu paši par sevi, uzskata, ka nav pelnījuši tikt mīlēti, viņi jūtas neakceptēti, kā arī šādiem bērniem ir grūti izveidot uzticības pilnas attiecības ar līdzcilvēkiem. 

Pēc gada vecuma sasniegšanas bērna uzvedībā var novērot vienu no četriem saistību stiliem. Piesaiste rodas bērnu un vecāku savstarpējā sadarbībā.  

Piesaistes teorija izšķir sekojošus saistību veidus:
-    drošā piesaiste
-    nedroši – izvairīgā piesaiste
-    nedrošā – savstarpēji pretrunīgā piesaiste
-    dezorientētais/dezorganizētais piesaistes stils

Drošā piesaiste

Bērni, kurus ar vecākiem saista drošās saistības, raud, ja māmiņa iziet no istabas. Raudas ir baiļu izpausme, jo bērns šajā acumirklī piedzīvo šķiršanos no mīļās māmiņas. Mazulīši nezina, vai māmiņa nāks atpakaļ, tādēļ viņi jūtas vieni, bezpalīdzīgi un nobīstas vēl vairāk. 

Drošās piesaistes bērni sauc māmiņu, seko viņai un nemitīgi meklē māmiņas tuvumu, tiklīdz viņus pārņem bailes. Viņi savu vēlmi pēc saistībām var  parādīt ļoti tieši un atkarībā no vecāku iejūtības, attīstīt sevī ļoti lielu uzticēšanos tam, ka māmiņa tomēr nāks atpakaļ un viņu samīļos, paceļot „opā“. Bērniem drošajā piesaistē māmiņa pilda „drošās ostas“ lomu, viņa vienmēr sniedz aizsardzību un kļūst par to personu, pie kuras griezties, ja ir bail. 

Nedroši – izvairīgā piesaiste

Nedroši  - izvairīgajās attiecībās esoši bērni īsu šķiršanos no māmiņas šķiet nepamana. Māmiņai atgriežoties viņi izrāda maz emocijas, viņi nevēlas tuvumu un kontaktu, piemēram, aizgriež prom galvu vai pagriež mammai muguru. Šie bērni daudz vairāk pievēršas savām spēlēm, viņi ir iemācījušies neizrādīt savas emocijas, jo māmiņai, iespējams, tās nepatīk. Māmiņa tātad pret bērnu nav izturējusies pietiekoši iejūtīgi. 

Nedroši – savstarpēji pretrunīgā piesaiste

Šie bērni, māmiņai izejot no istabas reaģē pārspīlēti – viņi kliedz, raud un iekrampējas mammas drēbēs. Viņi ir iemācījušies savas bailes parādīt dramatiskā veidā. Kad māmiņa atgriežas, bērniņi ir grūti nomierināmi, pret mammu viņi ir agresīvi, dusmīgi. Pēc šķiršanās viņi atrodas konfliktā starp agresijas jūtām un vēlmes pēc tuvības. 

Dezorientētā/ dezorganizētā piesaiste

Šie bērni pēc māmiņas atgriešanās no prombūtnes pauž uzkrītošu uzvedību. Viņi it kā sastingst, izpilda stereotipiskas motoriskās darbības, vai arī pēc māmiņas atgriešanās priecīgi skrien pie viņas, bet pusceļā apstājas, pagriežas, krīt uz grīdas un sāk trakot. Īpaši izteikta šāda veida uzvedība ir bērniem, kuru māmiņas ir īpaši neiejūtīgas, vai arī, kuri ir cietuši no vardarbības.  

Ikdienas ar bērnu veidošana, balstoties uz pozitīvām saistībām

Ja vecāki pievērš uzmanību bērna raidītajiem signāliem un cenšas iedziļināties bērniņa vajadzībās, viņu uzvedību raksturo kā iejūtīgu. Iejūtīga vecāku uzmanība ir bērniņa uzmanīga vērošana , spēja izprast un laicīgi pamanīt viņa vajadzības un signālus un vecāku atbilstoša reakcija. Tādejādi bērniņam rodas sajūta, ka vecāki viņu aprūpē ar vislielāko mīlestību un rūpēm, kā arī spēj viņam sniegt tieši to, kas bēbītim ir nepieciešams. 

Parasti vecāki intuitīvi jūt, kā pret bērniņu ir jāizturas, lai atbalstītu viņa attīstībā. Pārsvarā gadījumu vecāki izjūt bērna vajadzības un atbilstoši iejūtīgi uz tām arī reaģē. Bērniņš atbild ar labpatiku, vēlāk ar smaidu, smiekliem un acu kontaktu, kas vecākiem rada apmierinājumu un mudina viņus arī uz smaidu, runāšanos un maiguma izpausmēm pret bērniņu. 

Ja bēbītis ir neapmierināts, čīkst un kliedz, vecāki cenšas izprast bērniņa vajadzības. Ja mazulīša vajadzības ir apmierinātas, bērniņš atkal ir gatavs sūtīt pozitīvus signālus. Saistība šādā emociju apmaiņā rodas ne tikai tādēļ, ka vecāki apmierina bērniņa vajadzības, bet gan tādēļ, ka vecāki smalkjūtīgi kontaktējas ar mazulīti. 

Vecāki runājas ar bērniņu un bērniņš viņiem atbild, kaut arī nemāk runāt. Tie ir žesti, pieskārieni un skatieni, ar kuru palīdzību gan vecāki, gan bērni saprotas un dalās emocijās. Jo labāk abām pusēm sanāk saprasties, darot to iejūtīgi, jo lielāka ir varbūtība, ka tiks izveidota droša saistība starp vecākiem un bērnu.

Māmiņu Klubs

Kā Tu attiecībās ar mazuli veido drošu piesaisti?