Kā veicināt bērna koncentrēšanos?

Ikdienā šķiet, ka steiga kļūst lielāka un arvien vairāk trūkst laika, lai paspētu izdarīt visu ieplānoto, tāpēc būtiski iemācīt bērniem koncentrēties, plānot laiku, kas ļautu arī risināt problēmas.

Taču arī ne visiem pieaugušajiem labi padodas laika plānošana un koncentrēšanās pietiekami ilgu laiku vienai nodarbei. Bērni jāsāk gatavot šāda veida aktivitātēm jau no mazotnes, lai vēlāk šīs prasmes attīstītos un būtu skaidrs, kā rīkoties konkrētā situācijā un tikt galā ar dzīvē uzliktajiem pārbaudījumiem, izmantojot dažādus paņēmienus.

Bērna koncentrēšanās spēju vecāki spēj novērot jau agrā bērnībā, skatoties, kā mazais rotaļājas. Vai viņš spēj rotaļāties ar klučiem vai lelli, ja apkārt mētājas vēl simts un viena cita rotaļlieta? Vai viņš ir ar mieru kādu laiku darboties arī viens pats, savā nodabā, kas ir daudzu mazu bērnu vecāku lielākais sapnis? Te vecākiem vajadzētu izprast sava bērna temperamentu – būs bērni, kuriem nekad nepatiks palikt vieniem un kuriem vienmēr gribēsies spēlēties lielākās vai mazākās grupās un var būt problēmas vai grūtības, jo bērns allaž savās rotaļās gribēs, lai iesaistās vecāki. Bērnu centra „Dardedze” sociālā darbiniece Laila Balode piebilst, ka šādā situācijā nevajadzētu piespiest vai mēģināt panākt, ka bērns spēlējas viens, jo atdalīšanās no rotaļu biedra būtu jānotiek dabiskā veidā.

Patstāvīgas rotaļas

Divu gadu vecumā lielākā daļa bērnu sāk spēlēties patstāvīgi. Tā kā rotaļāšanās lielā mērā ir saistīta ar pasaules izzināšanu, šim procesam ir būtiska nozīme bērna attīstībā. Divgadnieks spēj diezgan ilgu laiku koncentrēties vienai nodarbei, ja tā viņu ieinteresējusi un ja konkrētā manta jau sen nav apnikusi.

Trīs, četru gadu vecumā bērns spēj sagrupēt priekšmetus pēc kategorijām. Ikdienā šo spēju mēs varam attīstīt, mudinot bērnu sakārtot rotaļlietas pirms gulētiešanas. Lietu sistematizēšana ir cieši saistīta ar plānošanu – ja mēs iemācāmies lietas sagrupēt, tad mēs varam veikt lielus darbus, sadalot tos mazākos un līdz ar to arī vieglākos uzdevumos. Ja māmiņa bērnam lūdz pirms gulētiešanas sakārtot mantas, bet mazais īsti nesaprot, kā to izdarīt, mēs varam ierosināt vispirms salikt kastē klučus, pēc tam sakārtot lelles vai mašīnas un tad nolikt vietā zīmēšanas piederumus.

Šādā veidā, klasificējot mantas, mantu kārtošanas process vairs nešķiet tik garlaicīgs, jo atkal ir saistīts ar izziņas procesu un izaicinājumu un rezultātā arī pretestība no bērna parasti ir mazāka.

Kā bērnam var palīdzēt vecāki?

Nenoliedzami, daudzas lietas mazais iemācās no saviem vecākiem. Ja koncentrēšanās lielā mērā ir saistīta ar bērna temperamentu, tad plānošanu un problēmu risināšanu gan mazais visbiežāk iemācās no saviem vecākiem. Grūti iedomāties, ka bērniņš, kurš audzis ģimenē, kurā māmiņa vismaz reizi nedēļā aizguļas un vaimanā par to, ka viņa neko nevar paspēt un jau sen visu ir nokavējusi vai izplūst asarās, tiklīdz jāpārvar kādas grūtības, iemācīsies organizēt savu laiku un veiksmīgi risināt problēmas.

Vislabāk koncentrēšanos var attīstīt, bērnu pozitīvi stimulējot un priecājoties par to, ko bērniņš jau ir sasniedzis. Viens no pamatlikumiem ir – bērnu var salīdzināt tikai ar viņu pašu un nekad ar kādu citu. Tas nekas, ka bērnudārza biedri kaķi izkrāso ātrāk nekā mūsu mazais. Šādā situācijā noteikti nevajadzētu teikt – paskaties, cik Anniņa ātri izkrāsoja kaķīti, tu gan varētu pacensties, lai arī tev tas izdotos ātrāk! - , bet gan paslavēt bērnu, ka šodien viņam krāsošanai bija vajadzīgs daudz īsāks laiks nekā vakar vai aizvakar.

Ja vēlamies, lai mūsu mazais iemācās veiksmīgi tikt galā ar dažādām dzīves situācijām un problēmām, ir lietas, kas jāievēro mums pašiem – apzināties problēmu un nosaukt to vārdā, izdomāt iespējamos risināšanas variantus un – rīkoties. Bērniem vajadzība pēc problēmu risināšanas nereti sākas līdz ar bērnu dārza gaitām un tad mums vienmēr jābūt līdzās, lai piedāvātu visus iespējamos variantus, kā grūtības pārvarēt.

Vai varam palīdzēt bērnam?

Domājot par bērna koncentrēšanās, plānošanas un problēmu risināšanas spēju attīstību, mums, vecākiem, ir ļoti svarīgi ņemt vērā bērna vecuma posmu, personiskās īpašības un izprast viņa temperamentu, lai mēs no sava mazā neprasītu to, ko viņš, iespējams, nespēs nekad. Ja bērnam ir grūtības koncentrēties un noturēt uzmanību, ap viņu vajadzētu veidot vidi, kur ir pēc iespējas mazāk stimulu, kas varētu novērst bērniņa uzmanību no konkrētā brīža uzdevuma. Turklāt mums ir jābūt pietiekami iejūtīgiem un jāspēj novērtēt pat mazas lietas un sīki darbiņi, ko mazajam izdodas sasniegt vai paveikt.

Vecākiem bērna audzināšanas procesā būtu jābūt kā sastatnēm celtniecībā – kad māja ir uzcelta, sastatnes nojauc, bet māja paliek. Un tieši tāda ir vecāku loma bērna audzināšanas procesā – mums ir jābūt bērnam līdzās, bet nevajadzētu bērna vietā darīt darbiņus, kas jāveic viņam pašam, vajag palīdzēt, bet lielākā iniciatīva jāatstāj bērnam pašam, un ja bērns pagurst vai kaut kas labi sanāk, mēs noregulējam situāciju, dodot papildus stimulu vai paslavējam.

Ne vienam vien pieaugušajam ir grūtības saplānot savu dzīvi tā, lai katra diena, nedēļa un mēnesis būtu pilnīgi skaidri paredzams. Ar bērniem ir līdzīgi, tāpēc, cenšoties attīstīt plānošanu, jāuzmanās izvirzīt mazajam mērķus, kas ir pārāk augsti un kurus viņš, visticamāk, nespēs sasniegt. Mums ir jābūt saprotošiem, iecietīgiem un jāļauj bērniem arī kļūdīties un jābūt blakus, kad rodas grūtības, lai atbalstītu viņus.

Māmiņu Klubs