24.04 10:50-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Bērnu dārzs... no savas bērnības to atceros ar pašām jaukākajām atmiņām, kur mācījāmies bučoties (ar savām rokām), jaukās audzinātājas, pirmos neapzināti nozagtos smaržīgos flomasterus. Manas atmiņas no bērnu dārza ir aptuveni no pēdējās grupiņas. Taču, kāds bija pats sākums?
Meitai šobrīd ir 1,7 g. Un esmu nolēmusi pamazam, sākot ar maiju vest dārziņā. Meita bērnu dārzā pavadītu aptuveni no plkst.9.00-12.30. Jo ir taču oma, kas neļaus mazmeitai pabūt bērnu dārzā ilgāk, kā arī, kamēr nestrādāju, baroju meitu vēl ar krūti. Turklāt, dzīvojot mazpilsētā, bērns uz izredzēto bērnu dārzu nav jāpieraksta tūdaļ pēc dzimšanas. Līdz ar to, mammas pašas var izvēlēties, kad ir labākais laiks sākt vest bērnu uz bērnu dārzu.
Aptuveni divas nedēļas es meitu vēdu uz bērnu dārzu spēlēties kopā ar bērniem, kad tie devās laukā. Teritoriju un rotaļu laukumus meita apguva ļoti labi! Līdz ar to nolēmu, ka varētu aizvest meitu tikai uz pusdienām.
1.diena ar meitu dārziņā ieradāmies ap plkst.10.30. Todien lija lietus un bērni laukā negāja. Līdz ar to līdz pusdienām, meita iepazina iekštelpas, rotaļlietas un visu pārējo. Es klusi sēdēju stūrī un meitai mani pat nevajadzēja. Sākumā kautrīgi visu apskatīja, apstaigāja. Es uzdrošināju, ka “Mamma ar acīm Tevi vēro!” Iepazina iekštelpas un jau bija saklāts pusdienu galds. Abas sēdāmītes pie galda un ēdām. Jā! Mūsu mazpilsētas bērnu dārzā vecāki drīkst pagaršot, ko ēd bērni. Meita paēda un devās spēlēties. Jāatzīst, ka spēlējas pati ar sevi, ar bērniem nekomunicē. Ik pa laikam paripināja mašīnu uz kāda bērna pusi un tas bija viss. Pēc pusdienām visi mazie Rauši devās gulēt. Abas ar meitu rādām “Attā” un smaidot novēlam saldu miegu.
2.diena Aizvedu meitu ap 10.20 uz bērnu dārzu. Viņa ejot, visu laiku runāja par un ap bērniem. Un priecīga par faktu, ka pusdienos kopā ar bērniem! Aizejam uz dārziņu, noģērbju meitu, ievedu grupiņā. Parādu “Attā” un meita dod roku audzinātājai. Abas dodas lūkot bruņurupučus. Es dodos savās gaitās. Vispār, biju nolēmusi iet paskriet. Taču sanāca tā, ka telefona baterija bija vien 5%, tāpēc devos mājās. Aptuveni pēc 40 min. mana sirds kļuva nemierīga. Un vēl pēc minūtes zvans no audzinātājas, lai ejot uz dārziņu, meita staigā apkārt un meklē mammu. Attapās, ka mamma nav blakus. Aizgāju uz bērnu dārzu. Iegāju grupiņā. Meita klēpī audzinātājai, mazliet šņurkst. Mani tāds vēl nebija pamanījusi. Un tad, ieraugot mani, rokas stiepjas pretī man un sirdssāpi raudot sauc “mammāā!”. Ņēmu un miļoju meitu. Pieliku pie krūts. Meita nomierinājās un devāmies atpakaļ grupiņā uz pusdienām. Un te - mans bērns, kurš tikko šņurkstēja un raudāja - smejas, skrien un spēlējas ar mantām. Paliku apmulsusi, tas tāpēc, ka mamma blakus?
Tad nu radās tas vissāpīgākais jautajums - kā palaist bērnu uz bērnu dārzu bez liekām asarām un neatstāt psiholoģiskas traumas? Vai tiešām aizvest un atstāt, ignorējot bērna raudas ir vislabākais veids kā bērnam aprast ar bērnu dārzu?
Vēlos pieminēt, ka bērns gandrīz katru dienu, vismaz kādu brīdi, pavada bez mammas klātbūtnes. Ir dienas, kad blakus neesmu vairākas stundas.
/bilde no interneta resursiem/
Mana pārliecība, ka lai bērns veiksmīgi uzsāktu bērnudārza gaitas, vispirms ir jāsāk ar to, ka bērns paliek viens uz laiku ar kādu citu pieaugušo, vēlams ne tēti, kas blakus ir diendienā. Lai bērns pierod pie tā, ka mamma nāk un iet. Ideālā variantā pieskatīšanu sākot savās mājās, pēc tam svešā vietā. Svarīgi lai bērns ir viens vai daži pret pieaugušo, kur pieaugušajam ir gana laiks pievērsties katram mazulim. Šobrīd tu bērnu iesviedi svešā vidē, ar kaudzi bērnu un maz pieaugušajiem uz izdzīvošanas skolu.
Katrs bērns ir gatavs citā laikā palikt pie kāda sveša. Man ir divi bērni - pirmais aizgāja uz b/d pusotra gada vecumā, iemīlēja b/d no pirmās dienas un vienmēr pārdzīvoja, ja netika uz b/d. Otrais bērns bija pilnīgi citāds un īsti nebija gatavs b/d arī divos ar pusi gados. Vienkārši bērns citādāks, viņam nevajag milzu bērnu baru apkārt.
Vēl piebildīšu, ka veiksmes stāsti ir reti, parasti jau bez asarām sākumā neiztikt. Vairāk vēro, kā bērniņš uzvedas, kad izņem un ko stāsta audzinātāja, jo ja tā ir tikai rīta asara, tad nav par ko satraukties.
No savas pieredzes, bērna vecums īsti nav indikātors, kā bērns pieņems dārziņu... Zinu arī trīsgadniekus, kuri pārmaiņas pieņem daudz smagāk nekā mazie. Bet priecājies, ka ome varēs izņemt agrāk, un ja nevarēs pielāgosieties. Ja jāstrādā, tad jāstrādā, tur nav ko pārdzīvot.
Saprotu tevi, man arī nepatīk lūgt palīdzību, bet izskatās, ka vismaz vīramāte ir gatava piedāvāt pati. Būs vien jāiemācās pieņemt
Es vairāk vedu tāpēc, lai meita socializejas ar vienaudžiem. Jo bērni viņai ļoti patīk, tuvākie draudziņi arī ir, bet diemžēl reti izdodas satikties. Katrai mammai savi plāni. Un gribu, lai spēj vismaz 2-3 h pavadīt dārziņā, jo pa retam omai arī vajag aizbraukt pie kāda ārsta, uz tirgu. Un vispār oma, tā ir mana vīra māte un man ir neērti lūgt palīdzību uzskatīt. Jo, manai mammai pašai ir 4gadnieks un ir atzinusi caur puķēm, ka “pašai mazs bērns un nav laika mazmeitai”.
Par veiksmes stāstiem - apskaužu. Biju iedomājusies, ka meitu palaidīšu un viss aizies sliedēs, bet realitāte ir citādāka. Vīra māte jau man vienmēr saka, ka ideālais vecums bērnu dārzam ir 2,6 un 3 gadi. Bet man cita atbilde nav kā:”Bet man taču drīz būs jāiet strādāt!” Un tik tiešām, nespēju lūgt palīdzību, lai pieskata bērnu. Varbūt problēma ir manī, ka apzinos, ka mana mamma nepieskata un vienmēr jālūdz palīdzība vīra mātei un tas mani nedaudz... pat nezinu kā lai izskaos.. tas man liek justies neērti. Atzīstos, ka man pat vīram neērti lūgt, lai uzskata meitu, kamēr gribu iet paskriet. Esmu krietni sabojāta palīdības lūgšanā. ☹
Es arī nesaprotu, ko mocīt mazo ar dārziņu, ja ome gatava pieskatīt un nemaz netaisās ļaut ilgāk par 12.30 tur būt? Bērnudārzs vairāk ir kā novietne, kur bērnus atstāt, ja nav citu variantu.
oi, zīdīšanas mierinošais efekts ir miljona vērts. Jā, tas varbūt reizēm nav viegli mammai, bet jautājums, vai citi risinājumi, paņēmieni, metodes, rituāli ir vieglāki un vieglāk iedibināmi, nav nemaz tik vienkārši un viennozīmīgi atbildams. 😉
par galveno tēmu mans vienīgais padoms - ja vien ir citi varianti bez vešanas uz BD, tad vajag izmantot tos. nu nav tik maziem bērniem tas bērnudārzs vajadzīgs...
taču, ja iespējas nevest nav, tad jāsamierinās, ka bērns raudās un būs stresā - lai cik iedvesmojoši būtu veiksmes stāsti, daudziem jo daudziem mazuļiem bērnudārza uzsākšana tik mazā vecumā nav un nebūs viegla.
pati savējos vedu no divarpus un knapi pusotra gada... jo to citu variantu nebija ☹ Divarpusgadniekam gāja ļoti grūti, asaras, stress. Bet nu, ja citu risinājumu nav (un man darba pamešana nebija risinājums), tad kaut kā to visu pārdzīvo. joprojām uzskatu, ka nodarīju viņam pāri, bet nez vai mums visiem klātos labāk, ja es būtu pametusi darbu, lai varētu palikt ar viņu mājās.
Pusotrgadnieka bd gaitu uzsākšana man atkal no tiem veiksmes stāstiem.
Es nekautrējos atzīt, ka meitu baroju ar krūti, jo tas man prasīja ļoti daudz asaru, sāpju, diskomfortu, aprašana bija grūta. Un piekrītu, ka mazulis ar krūti ir jābaro max ilgi. Vai arī jaatradinās tad, kad mazulis un mamma ir tam gatavi. 😀
Man liels prieks, ka jums tāda lēna un mierīga dārziņa uzsākšana. Forši! Kaut visur varētu tā mierīgi, nesteidzīgi ļaut bērnam ar visu aprast!
Savam puotrgadniekam diennaktī vairākkārt dodu krūti. Priecājos par katru stāstu, kur atklāti mammas atzīst, ka krūti dod pēc gada. Līdz diviem, divarpus gadiem var, drīkst un, ja ir iespēja, kāpēc gan nē? 😀
Ak, zinu, ka nav pareizā metode, bet tā pārdzīvoja viņa pirmo reizi. Ikdienā krūti dabū tik 1-2x dienā. Un viņa man lūdza. Es nespēju atteikt. Pēc tam un pat tagad domāju, ka tā nebija pareiza rīcība no manas puses, bet - kad izdarīts, izdarīts. Es ļoti ceru, ka meitai viss aizies tik pat viegli un ātri kā Jūsu meitai.
Nedomāju, ka pielikšana pie krūts ir pareizā metode, kā šādā situācijā mierināt bērnu, jo šajā vecumā jau bērni ļoti daudz saprot un var sākt to pieprasīt vēl biežāk. Man meita vislabāk sākumā reaģēja, ja aizgāju pastaigas laikā. Un jau no otrās dienas palika ar gulēšanu, jo viņai pašai gribējās tur gulēt. Jau būtu palikusi labprāt pirmajā dienā.