Kā izklaidēt pusotrgadnieku lietainajā laikā

Kā izklaidēt pusotrgadnieku lietainajā laikā

19. Sep 17:45 Olīša mamma Olīša mamma

Jau vairākas dienas laika apstākļi mūs ne pavisam nelutina. Visu laiku līst. Kā jau kārtīgā rudenī.

Diemžēl, ja Tu esi mājās 24/7 ar pusotrgadnieku un vairākas dienas no vietas līst lietus, tad tas ir diezgan liels pārbaudījums. Ja paveicas, tad dienā sanāk uz stundiņu iziet laukā, vismaz ieelpot svaigu gaisu un kārtīgi izvēdināt māju. Bet tā kā pēdējās divas dienas līst pat tad, kad spīd saule, tad noķert brīdi, kurā nelīst ir teju neiespējami.

Mājās esošās rotaļlietas arī jau sajūsmu vairs neizraisa, tāpēc ir jādomā kaut kas jauns, kā izklaidēt mazo razbainieku. Kurš aizvien vairāk sāk prasīt pēc pastiprinātas uzmanības un kopīgas rotaļāšanās.
Pārliecinājos, ka ne vienmēr risinājums ir no “nešmucīgākajiem”, bet ko Tu padarīsi – ko vajag, to vajag!

Vakar mums mājās bija plastilīnu diena. Iepriekš nebiju pirkusi un devusi, tāpēc nolēmu pamēģināt.

Protams, ka mazais zaķis tiešām vēl ir mazs un neko sarežģītu no viņa nesagaidīt. Bet, piemēram, ar speciālo nazīti griezt strēmelītes, virpināt desiņas un veidot bumbiņas, viņam sanāca diezgan forši. Vairāk par visu protams patika jaukt ārā visu ko mamma ir uztaisījusi. Tas sagādāja vislielāko prieku.

Tāpat ņemt, knibināt plastilīnus, plēst mazos gabaliņos viņam likās ļoti aizraujoši. Es protams neiebildu un ļāvu viņam izpausties, lai jau bērns papriecājas. Galvenais!!! Sekot līdzi vai nebāž mutē! Olivers kādas 30 reizes mēģināja pagaršot/nolaizīt to plastilīnu, laikam pēc izskata likās dikti kārdinošs.

Vakardien kārtīgi izspēlējušies, sākām jau domāt ko padarīt šodien.

Iepriekš divas reizes esam zīmejuši ar ekoloģiskajām pirkstiņu krāsām. Ne reizi ar guašām vai ūdenskrāsām. Tāpēc ar cerību, ka mazāka “šmuce”, nopirku ūdens krāsas. Cerība protams mani smagi pievīla, tik liela “šmuce” vēl nebija mājās bijusi. Pēc zīmēšanas nodarbībām, es ar mitrajām salvetēm tīrīju ne tikai galdu un grīdu, bet arī mazgāju tapetes. Jo ūdenskrāsas kopā ar ūdeni – ļoti labi šļakstās uz visām debess pusēm. It kā ne speciāli, bet tomēr cītīgi veidojot mākslu netīrs ir VISS.

Godīgi sakot, man tas prasīja daudz pacietības, jo esmu diezgan liela pedante. Tāpēc skatotīties kā bērns tur plosās pa krāsām, kuras lido visur - mani padarīja gluži traku. No otras puses jau es protams saprotu, ka viņš taču ir maziņš un nekādu Monu Lizu uz audekla man negleznos. Labākajā gadījumā visi otas vilcieni trāpīs uz lapas un tas jau būs liels sasniegums. Mammai noteikti ir jābūt gatavai kam tādam, ja neesi gatava pēc tam tīrīt galdu un vismaz 3 metrus rādiusā ap to, tad labāk nesākt un nedot bērnam zīmēt ar ūdenskrāsām. Es protams runāju un stāstīju, lai visu dara mierīgi, kā vajag, kā nevajag, lai ne tikai mērcē otiņu tajā ūdenī-krāsās, krāsās-ūdenī, bet tomēr arī pazīmē kaut ko ar krāsām uz papīra – tas strādāja aptuveni divas minūtes, līdz atsāka darīt visu iepriekšējo.

Tas bija traki, bet tā mazā bērna laimes pilnais acu skatiens un neaprakstāmais prieks, viennozīmīgi bija tā vērts!

Tagad, kad ir pagājušas jau vairākas stundas, es to beidzot esmu "sagremojusi", apdomājusies un apzinos, ka ļautu viņam to darīt atkal un atkal!