Kā iemācīt bērnam tikt galā ar savām emocijām

Emocijas ir lieta, ar ko mēs visi saskaramies ik dienu. Vai esat pavērojuši, cik ātri mainās bērnu emocijas? Tikko viņš vēl smējās pilnā balsī, taču tagad raud tā, ka trīc vai visa māja. Varbūt dažreiz tas ir tāpēc, ka mēs paši satraucamies?

Par emocijām runāt ne vienmēr ir viegli un patīkami, taču tās ir jāprot atpazīt un attiecīgās situācijās arī apvaldīt. Tāpēc šīs lietas bērniem jāmāca jau kopš mazotnes.

Emociju pašregulācija ir savu jūtu paušana citiem pieņemamā veidā. Tas ir zelta vidusceļš starp emociju apspiešanu un nespēju valdīt pār savām jūtām. Un to ir svarīgi bērniņam iemācīt, lai viņš varētu veidot veiksmīgas attiecības ar vienaudžiem, iekļautos sabiedrībā un lai viņš nākotnē spētu tikt galā ar dzīves grūtībām.

Jebkurš cilvēks – liels vai mazs – ikvienā brīdī kaut kā konkrēti jūtas, tikai emocijas var būt spēcīgāk vai ne tik spēcīgi izteiktas, un atkarībā no tā mēs vai nu tām pievēršam uzmanību, vai nē.

No tā arī ir atkarīgs, vai bērnu paustās sajūtas mēs uztveram kā niķus vai emocijas. Bērnu centra „Dardedze” psiholoģe Laura Ļebedeva uzskata, ka par niķiem mēs saucam tos brīžus, kad mums īsti nav pieņemams bērna emocionālais stāvoklis un mēs vēlētos sagaidīt no bērna citādu uzvedību. Taču tajā pašā laikā jārunā arī par pašu pieaugušo emocionālo stāvokli, jo vienā situācijā bērna emocijas mēs varam uztvert mierīgi, taču jau nākamajā reizē tāda pati situācija mūs uztrauc. Šādās situācijās vajadzētu izvērtēt, kā mēs spējam pieņemt bērna tā brīža emocijas, tikt galā ar savējām un iemācīt mazajam tikt emocijām pāri.

Jebkuram no mums gadās, kad emocijas neizdodas savaldīt. Tāpēc vecākiem noteikti nevajadzētu justies vainīgiem un domāt – ja jau es nespēju savaldīties, tātad esmu slikta mamma vai slikts tētis! Šādā situācijā, kad pieaugušajā bango emocijas, godīgi sev jāpasaka, kā es jūtos, un jācenšas saprast, kas tieši šādā situācijā mani sadusmojis. Ja emocijas ir ļoti spēcīgas, tad var mēģināt skaitīt līdz desmit, lai iegūtu nelielu pauzīti, kurā visbiežāk tiek nomākta spontāna un emociju vadīta reakcija.

Taču svarīgi ir atcerēties – ja emociju izvirdums ir noticis, pēc tam, kad esam nomierinājušies, noteikti ir jādodas pie bērna atvainoties par to, ka mums gadījās pacelt balsi; izskaidrot situāciju, kas notika, turklāt jādara tas iejūtīgi, nenoveļot vainu par savām emocijām uz bērnu. Ar šādu rīcību mēs rādām bērnam pozitīvu piemēru – katram pašam ir jāuzņemas atbildība par savām emocijām, jāspēj tās atzīt un jāatvainojas par savu uzvedību, ja tā bijusi nepiemērota vai aizskārusi citus.

Psiholoģe Laura Ļebedeva iesaka: „Kad bērns jau ir lielāks, lieliska metode, lai izvairītos no konflikta ar mazo, ir pateikt – es šobrīd esmu dusmīga un man kādu brīdi vajag pabūt vienai. Tā mēs iemācām bērnam – brīžos, kad esam pārņemti ar savām emocijām un jūtam, ka tūlīt zaudēsim savaldīšanos, mēs varam pabūt vienatnē, lai mēģinātu tikt ar sevi galā.”

Reizēm šķiet, ka daži bērni ir priecīgāki vai bēdīgāki nekā viņu vienaudži. Šādā situācijā vajadzētu izvērtēt, vai bērns tiek galā ar savām emocijām. Par veiksmīgu emociju pašregulāciju liecina:

• Bērns prot nosaukt vārdā savas emocijas;

• Bērns spēj saskatīt lietas, kas viņā izraisa konkrētās emocijas un spēj ar tām dalīties;

• Bērns prot savas emocijas apvaldīt, lai ar to izpausmēm nenodarītu pāri citiem.

Bieži nākas dzirdēt: Neraudi, tu taču esi puika! Taču šim apgalvojumam nav pamatojuma, jo ikvienam – gan puišiem, gan meitenēm – ir tiesības justies bēdīgiem, sāpinātiem un izraudāties, ja tā paliek vieglāk. Cita lieta, ja ģimenē vai noteiktā kultūrā ir šāds uzstādījums – zēni nedrīkst justies vāji.

Kad emocijas izprastas, pieaugušajiem vajadzētu palīdzēt un iedrošināt bērnus nosaukt emocijas vārdā, kas ļautu mazajam saprast, kas ar viņu notiek un kāpēc dažādās situācijās viņš jūtas tik atšķirīgi. Ar laiku bērniņš mēģinās pateikt pats, kā jūtas, un saprast, kādās situācijās viņš jūtas priecīgs, bet kas liek justies bēdīgi.

Emocijas kā tādas nav ne labas, ne sliktas, tās vienīgi liek mums justies labāk vai sliktāk un ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Tomēr, lai iemācītos tās regulēt, svarīgi ir atzīt arī nepatīkamās sajūtas, lai iemācītos ar tām tikt galā. Tāpēc mums jāpieņem arī bērnu negatīvās emocijas, nenoraidot, nenosodot un nenorobežojoties no bērna to dēļ. Taču tikpat būtiski ir iemācīt bērnam piemērotus paņēmienus spēcīgu emociju pārvarēšanai un rūpēties, lai bērniņa ikdienā būtu priecīgi un patīkami piedzīvojumi, kas mazajam liktu justies labāk.

Māmiņu Klubs

PSIHOLOĢES DIĀNAS ZANDES LEKCIJAS MĀMIŅU KLUBĀ: PIESAKIES->>>>