Ikdienas laimes spēle

Ikdienas laimes spēle

11. Sep 23:26 Olīša mamma Olīša mamma

Visi esam dzirdējuši par divgadnieka krīzi, trīsgadnieka krīzi utt. Bet, kas ir tas “bubulis” pusotra gada vecumā?

Šobrīd Oliveram un viņa mazajiem draudziņiem - vienaudžiem ir pienāci tas vecuma posms, kad iziet no mājas tepat uz veikalu, bērnu laukumiņu vai aizbraukt uz kādu pasākumu ir tīrākā laimes spēle. Loterija, vai šodien manam bērnam būs labais noskaņojums un mēs lieliski pavadīsim laiku, vai tomēr būs diena un TAS garastāvoklis, kad es, mamma, stāvēšu un domāšu pie sevis “lūdzu, zeme atveries!”

Mazulim, pusotra gada vecumā garastāvoklis spēj nomainīties burtiski dažu sekunžu laikā. No maza pūkaina zaķīša tas spēj pārvērsties mazā bļaujošā monstriņā, kuram izdabāt un izpatikt pa prātam ir teju neiespējami.

Augustā, bijām aizbraukuši uz nu jau tradicionālajām Māmiņu kluba rīkotajām Māmiņu brokastīm Spice Home veikalā. Pēc šī pasākuma, es šķiet pusi vakara pavadīju stāstot Olivera tētim, cik viņa dēls tajā dienā ir bijis paklausīgs. Īsts paraugbērns. Pusotra gada laikā, šī bija pirmā reize, kad mēs ar Oliveru palikām pasākumā no paša sākuma līdz beigām, un pat paspējām vēl iepirkties lielveikalā. Mans mazais, pūkainais eņģelītis tik paklausīgi uzvedās visas šīs stundas, ka es aiz lepnuma vai pušu plīsu. Pat kopīgi ar citām mammām paēdot restorānā nebija neviena paša starpgadījuma vai niķa. Nopriecājusies, cik lieliska mums ir izdevusies diena, nebija ne mazāko šaubu, ka apmeklēsim arī nākamo pasākumu.

Šodien bija “nākamais pasākums”! Nu teikšu tā, gluži katastrofa varbūt nebija, bet vienu brīdi bija tik ļoti, ļoti uz robežas, ka pietrūka tikai nedaudz. Noklausījušies sev interesējušās lekcijas, aizstaigājām līdz Spicei, lai “izmestu līkumus” pa bērnu veikaliem un palūkotu, vai kam foršam nav akcijas. Pulkstenis jau tiešām bija daudz, tuvu pie 14:00. Šajā laikā mans bērns parasti jau guļ diendusu. Bet tā kā dzīvojāmies apkārt, tad protams, ka vēl negulēja un arī neizrādīja īpašu vēlmi pēc diendusas.

 Es nezinu, ko tieši viņš ieraudzīja, vai savā galvā izdomāja, bet uztaisīja mums veikalā TĀDU skandālu, ka atkal bija pienākusi tā reize, lai pie sevis padomātu - “zeme, atveries”. Tphu tphu tphu, viņš zemē negāžas un nepsiho, bet tā pārspīlēti skaļā kliegšana tik un tā ir diezgan kaitinoša. Šajos brīžos ir tik grūti saprast kā ir pareizāk rīkoties. Mīļā miera labad izpatikt bērnam un iedot/aizvest/nopirkt viņam visu ko viņš vēlas, vai tomēr sakost zobus, izlikties, ka neredzi apkārtējo skatienus un doties projām ar visu raudošo bērnu. Mēs izvēlējāmies otro. Analizējot notikušo, domājam, ka visu ļoti pastiprināja tas, ka bērnam nāca miedziņš. Ko īsti viņš gribēja un kāpēc sarīkoja šo skandālu, mēs tā arī nesapratām. Garastāvokļa maiņas, nogurums, pārāk daudz emocijas, tas viss kopumā izveidoja bumbu ar laika degli, kas vienā brīdī noteikti sprāga.

Pagāja dažas minūtes, bērns izlādējās (kā nu mācēja) un mums atkal bija paraugbērniņš. Es domāju, ka ne man vienīgajai šādas situācijas uzdzen milzu stresu un noteikti uztaisa dažus sirmus matus.

Laikam viss svarīgākais šajos brīžos ir, mums vecākiem, spēt savaldīties (ha, viegli teikt vai ne?!) un neļauties šim emociju izvirdumam. Tas ne pa visam nav viegli, bet simtprocentīgi vēlāk atmaksājas.