Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr: Bērna vadīta ēšana

Kamēr man vēl nebija bērnu, es par tādu bērna vadītu ēšanu pat nebiju dzirdējusi. Bet tas līdz vienam brīdim.

Kad dēlēns bija jau paaudzies un izskatījās, ka no piena bullīša fāzes viņš ir gatavs nonākt jaunā līmenī, es viņam piedāvāju ēdienu gabaliņos. Saliku uz šķīvja burkānu, brokoli, saldo kartupeli un citus labumus, lai mazais vīriņš pats būtu noteicējs un izvēlētos, ko ēst.

Jā, es pat biju nopirkusi grāmatu par Bērnu vadītu ēšanu, no kuras smēlos idejas, iedvesmu. Citi uz mani skatījās skeptiski, grozīja galvas un šausminājās. Tostarp arī mana mamma, kura pārmeta, ka bērnu tā neviens nebaro. Vajag kā normālu cilvēku barot- ar biezeni, putru.

Tikai mana ģimenes ārste neko neteica. Pat ja viņa bija pret bērna vadītu ēšanu, tad vismaz savu nepatiku neizrādīja, jo dēla svars pieauga normāli, puisēns labi attīstījās un nekādu problēmu nebija.

Ko deva bērna vadītās ēšanas piekopšana?

Dēlam sākot apmeklēt dārziņu 1,5 gada vecumā, viņš bija vienīgais savā grupiņā, kurš spēja ēst, nenocūkojot galdu, sevi un apkārtējos. Viņš kā liels cilvēciņš sēdēja pie galda un ēda. Atšķirībā no grupiņas biedriem, viņu nevienam nebija jābaro.

Biju izsapņojusi, ka bērna vadīto ēšanu īstenošu arī ar savu meitiņu. Ļaušu viņai pašai izvēlēties, ko ēst, vadīt savu ēšanu pēc savām sajūtām.

Aptuveni 6 mēnešu vecumā piedāvāju Fejiņai pirmos dārzenīšus. Kā teica mūsu ģimenes ārste - lai iesākumā tā ir kā rotaļa. Bērnam nav par visām varītēm noteikti jāpaēd.

Bet kaut kā nesanāca...

Meitiņa vēl nebija apguvusi prasmi ēdienu normāli norīt. Nozelējot gabaliņu iztvaicētā burkāna, viņa to rija, aizrijās... Tāpat arī ar banāna gabaliņiem, sausiņu un citiem dārzeņiem, kurus piedāvāju vēl bez burkāna. Samērā baismīgi redzēt, kā Tavs bērns kampj pēc gaisa, jo ir sarijies ēdienu. Galvenais šajos momentos bija prast veikli reaģēt un izdabūt vainīgo ēdiena gabalu ārā no mazuļa rīklītes.

Tāpēc sapratu, ka vai nu bērna vadītās ēšanas uzsākšana ir uz laiku jāatliek un jāturpina dzīvot tikai uz mammas pienu, vai arī mazulim jāpiedāvā biezenīši un putriņas. Es izvēlējos otro variantu, jo gāja laiks un nešķita vairs īsti gudri bērnu turēt tikai uz piena diētas.

Tāpēc tagad mazā Fejiņa gardu muti ēd biezenīšus, putriņas, un nu jau ir iemācījusies arī pati tikt galā ar banāna gabaliņiem, notiesājot tos bez aizrīšanās. Un noteikti pavisam drīz viņai varēšu piedāvāt arī ēdienu gabaliņos. Nesasmalcinātu, nesablenderētu. Kārtīgu ēdienu, kurš ir atpazīstams jau no izskata.

Jā, šis ir tikai vēl viens gadījums, kas apliecina, ka katrs bērniņš ir pilnīgi atšķirīgs. Kas der vienam, neder otram.