Gandrīz trīsgadnieks pieprasa pamperus

Īsti vairs nesaprotam, kā virzīties uz priekšu. Podiņu meitai sākām ierādīt, kad bija 1.6. Tā kā bija vasara, tad pāris reizes laidām tikai ar bikšelēm. Kā sāka kas tecēt, bērns krita histērijā un tecēšanu aprāva. Nomainījām bikšeles, pēc pāris minutēm čurāja tālāk. Tas pats rezultāts. Sapratu, ka ar histēriju viņa nekur nenonāks. Līdz ar to bikšu lietu pārtraucām. Septembrī bērns sāka iet dārziņā. Tur gāja uz podiņa ar visiem kopā, bet podiņā tā arī nekas neietecēja. Šovasar ko tik nemēģinājām, bet nekā. Sēdēja uz poda labprāt, bet, kad patiešām vajag, lec augšā un pieprasa pamperi. Pāris reizes kaut ko podiņā esam dabūjuši, un tad jau pati ļoti lepna, bet tas viss nāk ar lielām asarām. Tagad, kopš atkal ir sācies dārziņš, pati runā par poda lietām. Stāsta, kā visi iet un neviens neraud, bet pati neiet ne mājās, ne dārziņā. Tik prasa pamperi. Kad nedodam, histērijas, un vienkārši aiztur. Vai arī, ja dabūnam uz poda, sakot, ka pamperu nav, var stundu nosēdēt (pat nenāk nost no podiņa, jo saka, ka vajag čurāt), izraudāties,  bet tā arī neko podiņa neietecina. Šķiet tāda pamatīga spīdzināšana....kur esam palaiduši ko greizi..... Saprātīgs bērns...it kā šķiet, ka visu var izrunāt/sarunāt, bet te mums uz priekšu nekas nevirzās :(