Galvenais ir kopā būšanas prieks.

Mazā meita diendusu guļ, citi bērni skien pa pagalmu, mamma mana mizo kartupeļus, tad nu man ir brīvs laiks, lai uzrakstītu kādu rindu jums visām, visiem, kas lasa šīs rinadas.

Būtībā gribas jau uzrasktīt par Līgo svētku svinēšanu manā sētā.

Arī es šogad piedzīvoju to, ka galvenais  ir kopā būšanas prieks svētku laikā, viss pārējais ir otrajā plānā atstājams.

Sākšu ar to ka pirms svētku laiks bija diezgan saspringts- veļasmašīna salūza, darbi pagalmā bija iekavējušies, brālim attiecības ar sievu sašķobījušās, nu bēdu leja, bet katram mākonītim ir taču arī kaut kad sava saulainā maliņa- veļasmašīnu izdevās nopirkt jaunu, darbus pagalmā paveicāmm svētku priekšvakarā, un brālis tomēr izdomāja- ka tā sieva tomēr nav viņam piemērota.

Nu, bet tas jau nav par svētku svinēšanu.

Tātad darbus pagalmā pabeidzām 22.jūnija vakarā, bijām plānojuši apmeklēt pasākumu pilsētiņā, bet manī kaut kā radās protests- nu negribu to masu pasākumu, un viss, gribu mājas un mieru, tad nu mans vīrs teica- izkurināsim pirti, nobaudīsim pašu gatavoto kvasu, un gaidīsm svētkus, nu domāts darīts- iekurinājām pirti, sasējām svaigas slotiņas, pērāmies pirtī, dzērām tik tiešām izdevušos kvasu, un jutāmies vienkārši laimīgi, jo viens darba cēliens bija beidzies, un tad vēl priecēja Latvijas televīzija ar Skoderdienas Silmačos izrādi.

23.jūnija rītā iekurināju savu mīļo malkas plīti, apsēju priekšautu un iejaucu mīklu pīrādziņiem, tad drīz vien pie manis atbrauca mamma ar māsas dēliem, un mana pīrādziņu cepšanas tūre varēja uzņemt apgiezienus, jo mamma palīdzēja, manas meitenes un māsas dēli, pa reizei nočiepa kādu mīklas piciņu, un man tik atlika veidot un cept dažādās maizītes- tad nu tapa speķa pīrādziņi, biezpienmaizītes, riekstu- rozīņu maizītes un ķimeņmaizītes un rabarberu plātsmaize.

Brālis beidzot deva gala ziņu , ka ieradīsies pie mums svinēt svētkus, līdzi ņemot savus bērnus, un vecākā dēla līgaviņu. sapratu ka svētki būs, un jauki, jo būs savējie klāt.

Atlika vien no pļavas un meža atnest zaļumus, sarūpēt kurināmo uguskuram un svētki varēja notikt.

Es sapinu ozolu vainagus vīram un brālim, sev vainadziņu no sarkanā āboliņa un madarām un gārsām un smilgām, mazajai meitņai sapina vainagu līgaviņa, vecākā meita vainagu sapina pati sev, un tā  nu klāt bija laiks ugunskura kuršanai, par to jau rūpējās vīrieši , mēs sievietes sarūpējām ēdamlietas- rīsu salātus, ar krabju nūjiņām, sierus, spirgtumam arbūzu, dzetrumam kvasu, un pamatīgumam marinēto gaļu, ko uz iesmiem uzspraust.

Tad visu to baudot, un vērtējot pavadījām visu vakaru kopā, runājot dažādas lietas, spriežot notikumus, bet mūs visos bija ļoti laba un mierīga sajūta- par to ka esam kopā un esam mierīgi, un priecīgi par paveikto.

Bērni ātri paēda, un tad tik turpināja spēles splēlēt, viņiem pievienojās arī kaimiņienes mazbērni, tad nu viņi iznāca krietns pulks, un liela jautrība.

Runas un rotaļas aprimās ap pulkstens divpadsmitiem, jo odi jau dikti nelika mieru, un visiem arī bija nogurums, tad nu visi, noguruši un laimīgi devāmies pie miera.

Mums nebija dziesmu dziedāšanas, vai klausīšanās, bet bij vienkārši patīkams miers.

Man šoreiz iznāc dikti garš raksts, droši vien reti kāds, vai kāda to izlasīja līdz beigām, bet es domāju ka reizēm ir svarīgi savas izjūtas uzrakstīt.

Šodien atkal atbrauks brālis ar savējiem, mēs turpināsim labi justies kopā, un es novēu katram piedzīvot šīs pašas izjūtas- būt laimīgiem, un justies piepildītiem vien no saviem tuvākajiem.

ar labām domām Ligita, jeb annijalise.