Dēliņa attīstības ceļš (līšana, rāpošana, staigāšana)

     Jā, Raienam šie visi zīdaiņiem tik lielie sasniegumi jau veiksmīgi sasniegti - nu jau sācis staigāt kā lielais, nereti pat skrien. 

     Sākumā dēliņš (pilnu 6 mēnešu vecumā) iemācījās līst atpakaļgaitā (kā vēzītis). Reizēm pat ieņēma rāpus pozīciju, bet arī tad netika uz priekšu. Tajā laikā apmeklēju fizioterapeites Klaudijas Hēlas nodarbības, līdz ar to bija tā priekšrocība klātienē pajautāt - kāpēc tā, kāpēc viņš nelien uz priekšu? Un ar to vēl nepietika - viņš pat dusmojās par to, ka grib tikt uz priekšu pie kāda priekšmeta, bet beigās attālinās no tā. Fizioterapeite paskaidroja, ka tas ir tāpēc, ka viņš ar rociņām pielieto lielāku spēciņu kā ar kājiņām, līdz ar to pats (ar rociņu palīdzību) uztaisa nelielu grūdienu, kā rezultātā sanāk pabīdīties atpakaļ. Un šādā gadījumā mūsu uzdevums ir likt mazajam interesējošos materiālus gar sāniem, lai viņš virzītos uz sāniek - ar to tad pamazām arī sākās līšana uz priekšu.

     Tāpat vecāku uzdevums ir iekārtot vidi ar dažādiem šķēršļiem, tādā veidā veicinot mazulim pašmācības ceļā apgūt rāpošanas uzsākšanu un tās nostiprināšanu.

 

     Dēliņš iemācījās rapot pilnu 7 mēnešu vecumā.

     Pēc fizioterapeites ieteikuma bijām izveidojuši mazajam šķēršļus. Kā šķēršļi mums kalpoja spilveni, pamperu pakas, pakaviņš un pats labākais šķērslis (dēliņa iecienītākais vēl šobrīd) - IGLU matracis. Matracis ir salokāms (3 daļās), līdz ar to ir piemērojams mazuļa augumam (šķēršļa augstuma nosacījums - šķērslis nedrīkst būt augstāks kā mazuļa rociņas garums) - augot mazajam, paaugstinājām arī pārvaramo šķērsli. 

     Aplaimot vecākus ar savu pirmo rāpošanu dēliņš izvēlējās tajā dienā, kad tētis jau bija atbraucis no darba reisa, protu, tēta klātbūtnē, par ko tētim liels prieks un lepnums.

 

     Savus pirmos patstāvīgos solīšus dēliņš spēra savā pirmajā jubilejā, bet izteikti staigāt sāka aptuveni mēnesi vēlāk. 

     Kad dēliņš sāka rāpot, pamazām ieviesām dzīvoklī izmaiņas, izveidojām tā saucamās "stacijas" jeb pieturvietas uz paaugstinājuma - pēc individuālā pasūtījuma mums izveidoja krēsliņus, uz kuriem novietojām sadzīviskas lietas (piemēram, burku vāciņus kopā ar tukšu trauciņu; kastaņus krūzītē, kurā ielikta karotīte, bet blakus tukšs trauks, klučus, čiekurus u.c. materiālus). Šīs "stacijas" piesaistīja dēliņa uzmanību, viņš aizrāpoja līdz attiecīgajam krēslam (pārvarot šķēršļus, ļoti patīk pārvarēt tieš IGLU matrača šķērsli), pieturoties, piecēlās kājiņās un spēlējās ar mūsu novietotajiem priekšmetiem, reizēm nepamanīja, ka ir atlaidis abas rociņas un stāvēja, nepieturoties - tās bija pirmās iemaņas, atrodoties vertikālajā stāvoklī (pašam).

     Pirmās jubilejas dienā dēliņš izdomāja iepriecināt savas omītes, aizrāpojot līdz skapim, pie kura atbalstotījās un piecēlās kājiņās, saņēma drosmi un gāja pie omītēm (abas sēdēja blakus). Diemžēl prātā bija iztrādājusies cita aina, bet realitātē - pēc pirmā solīša nokrita (hjūū - kritiens bija veiksmīgs, nesasitās), bet izbīlis tāpapt bija, jo nenotika tā, kā biha ieplānojis. Pēc šā mēģinājuma nedēļu likās mierā un nemēģināja patstāvīgi staigāt, tikai rāpoja. 

Pēc nedēļas dēliņš paspēra jau piecus solīšus, bet arī tad vēl nejutās drošs.. 

     Protams, ārā dēliņš jutās kā varenais staigātājs, pieturējās pie saviem ratiem vai riteņa un stūma tos uz priekšu. Tad arī iegādājāmies viņam pirmos apaviņus. 

 

     Līšanas prasmes, kā jau minēju, dēliņam sākotnēji nepadevās tā kā viņš bija iecerējis, bet rāpošanas un staigāšanas prasmes (pateicoties šķēršļiem, kurus ikdienā nācās pārvarēt) gan padevās diezgan raiti - pakāpeniski, bez aizķeršanās (kad pats jutās drošs, tad arī attīstīja savas prasmes). 

Jāatzīmē, ka šo prasmu apgūšanas laikā dēliņš vienmēr ir bijis prātīgs, nav guvis nopietnus sasitumus - ja ir sanācis krist, tad piezemējās diezgan "mīksti".

 

     Sarežģītāā bija šī līšanas procesa apgūšana - līšana arī nebija ilga, jo neilgi pēc tam dēliņš iemācījās rāpot, kā rezultātā par līšanu uzreiz tika aizmirsts, ikdienā to nepraktizējot, viņu šī darbība vienkārši neaizrāva un nesaistīja.

 

     Vidi sākām iekārtot, kad dēliņam bija pilni 6 mēneši, jo ap to laiku apmeklēju fizioterapeites Klaudijas Hēlas nodarbības par vides iekārtošanu. Jāsaka, ka nodarbības bija ļoti vērtīgas, smēlos daudz jaunu un sev nezināmu ideju par to, kā iekārtot vidi atbilstoši bērniņa vecumam un kāpēc tas ir nepieciešams. 

     Siltajā laikā gan mums mazāk sanāk dzīvoties istabā, jo visbiežāk dodamies izbaudīt skaisto laiku ārā, bet arī tagad, tuvojoties tumšajiem vakariem, pamazām sāku pārkārtot rotaļāšanās vidi, lai tā būtu atbilstoša dēliņa vecumam un interesēm.