Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Es domāju, ka Jums ir skaidrs, kapēc tapa mans stāsts. Tā ir atbilde uz vakardienas rakstu par vecvecākiem un bērnu pēršanu.
Sāksim ar to, ka esmu mamma un tagad arī omīte. Mamma esmu dēlam, kam jau ir 25 un meitiņām kam ir 21 un 5. Es audzināju bērnus tajā laikā, ko sauc par senajiem, padomju laikiem, ar no tā izejošām sekām un arī tagad, modernajā laikā.
Pirmais ar ko sākšu ir tas, ka manam dēlam bija 3. gadi viņš aplaucējās, jo es gulēju uz gultas un mamma taisīja man kafiju, Edgars gribēja man aiznest krūzīti un uzlēja to sev virsū. VAI ESAT REDZĒJUŠAS KĀ BĒRNIŅŠ MOKĀS, KAD APDEDZINĀS?. No tās dienas nozvērējos, ka mani bērni nekad un neko neņems bez atļaujas. Gan Kika, gan Kate pāris reizes ir dabūjusi pa pirkstiem un es nevienā brīdī to nenožēloju. Mani bērni nekad nav ņēmuši neko bez atļaujas- nav apdedzinājušies, apēduši baterejas, izdzēruši, etiķi vai mazgājamos līdzekļus, nav aiztikuši lietas, kas ir domātas tikai pieaugušajiem (zāles, kosmētika u.c.). Ja kaut ko gribās, tas ir jāpajautā un tas ir mūsu mājas viens no zelta likumiem.
Ir lietas, kas ir jāsaprot vienalga kādā vecumā. Ir vārdiņš NEDRĪKST un tas nav pārkāpjams. Es laiku pa laikam skatos uz jaunajām māmiņām un paliek skumji. Mazulis kliedz uz pieaugušajiem, viņiem sit, gāžas zemē veikalā. Tiekot pie mantu plauktiem grābj visu ko ierauga. Vēl jaukāks skats ir kad tāds mazulis izraujas no mammas, jo viņš negrib dot roku, bet blakus brauc mašīnas.
PADOMĀJIET PAR BĒRNA DROŠĪBU, VISAS ŠĪS LIETAS AGRI VAI VĒLU NOVED PIE SMAGĀKĀM SEKĀM.
Kas attiecas uz omītēm, tāpat kā saviem bērniem, es arī Gustiņu uzmanīšu un neļaušu sev kost, rādīt mēli, vai runāt pretī. Bērnam ir jāiemāca, ka to darīit nevar, tāpat ir jāmāca, ka ja vecāki sarunājas, bērns nejaucas pa vidu, viņš var vienu minūtīti pagaidīt. Es neatbalsti pērienus, bet vēl vairāk es neatbalstu kliegšanu uz bērnu un viņa raustīšanu, ko arī var novērot uz ielas kā vienu no veidiem kā audzina bērnus mūsdienu māmiņas.
Nav vienīgās pareizās receptes kā audzināt bērnus, to izvēlās paši vecāki, bet ja vecākā paaudze izdara kādu aizrādījumu ir pamats tajā ieklausīties, iespējams, ka Jūs kaut ko esat palaidušas garām.
tu runā pārāk vispārīgi. kaut ko izdarīt nepareizi nenozīmē, ka bērns ir jāper.
ja bērns kļūdās, piemēram, kaut ko izgāž vai nesaprot, tad tajā gadījumā risinājums nav pēriens.
Pēriens ir vajadzīgs, lai mainītos sirds dziļākās motivācijas, bet tur var daudz un dikti diskutēt, kā jau iepriekš rakstīju, tā ir katras ģimenes personīga lieta.
Es piekrītu autores rakstīyajam par vārda nedrīkst stingru lietošanu , ja tas apdraudz bērna dzīvību, Ir lietas , kuras nevar vienkārši pieļaut! Par piemēru staigāšanu pa loga palodzēm, nekad neesmu sapratusi ka bērns ar kājām ir likts uz palodzes un atvadās no tēta vai mammas? Bērns tiek pieradināts , ka tā var darīt ! Vai tas ir droši? Domāju, ka nē! Manam dēlam uzreiz bija skaidrs , ka uz palodzes sedēt vai kāpt nedrīkst. Par skriešanu pa ielu tā ir sāpīgā tēma. Arī mans bērns skrēja pa ielu un es kā negudra pakaļ un kliegusi , lai pagaida! Bērns izraujās no rokas un skrien kur acis rāda! Es vienkārši noķēru sadevu pa dupsi iesēdināju ratos un klausījos raudāšanu. Es stāstīju, ka pa ielu jāiet pie rokas, jo var uzbraukt mašīna kad neskatās kur skrien. Tā mēs katru reizi pirms ņēmu no ratiem laukā stāstīju, ka jānak lēnām blakus pie rokas, jo te braukā mašīnas. Ja nevarējām neko sarunāt sēdēja ratos un laukā es neņēmu, kaut arī kliedza traki. Pēc kādas trešās reizes saprata , ka jānāk pie rokas. Protams, ka nākšana pie rokas bija neilgu laiku , tad atkal centās izrauties . Iešana mierīgi vai sēdēšana mierīgi ir lielākais sods manam aktīvajam lielajam dēlam. Nu jau 5 gadi . Bet ir lietas ko es līdz ar sakni pašā sākumā pasaku ka nedrīkst. Tāpat ir ar elektrības rozetēm. Es no paša sākuma pateicu , ka tas ir bīstami, ka tur pirkstus bāzt nevar! Protams, ka teicu skaidroju , bet kad vēlreiz to atkārtoja sadevu pa pirkstiem kārtīgi. Es varbūt slikta mamma , bet es savādak savam mazulim tajā laikā nemācēju ieskaidrot . Viengais ko es sapratu ir lietas , kas apdraud manu bērnu un kurām nav tik daudz iespēju izskaidrot , kapēc nevar? Tikmēr jau kaut kas var notikt!!!Mums bumbu majās telpās mētāt arī NEDRĪKST, tapat NEDRĪKST pa gultām lēkāt. Tik šie pēdējie divi nav tādi stingri nedrīkst , jo dēls dažkārt izdomā savā galviņā , ka var palekt un tad mamma atgādina . Tad dēls tiek nosēdināts uz ķeblīša lai apdomātos un tad top skaidrs !
Mums ar vīru ir stingra nostāja , ja vecāki kaut vai viens pasaka ka neko nepirks no mantām vai saldumiem tad tā arī ir!!!!
Tāpat ja viens no vecākiem soda vai sarāj bērnu otrs nejaucās. Savādāk nekādas kartības.
Tik man ir radies jautājums kāpēc bērns čīkst citreiz, lai kaut ko nopērk ja viņš zin, ka nepirksim???😛
Mana pārliecība bērnu audzināšanā , ka jabūt stingri noteiktām robežām, par to ko var un ko nevar, lai bērnam ir viss saprotams. Tad vēl uzskatu, ka ar bērniem ir tāpat kā ar suņiem ( varbūt slikts salīdzinājums) , ja negribi kaut ko darīt visu laiku , tad neierādi un nesāc to darīt vienreiz un neļauj arī vienreiz!!! Pimēram, ja negribi ar mazuli gulēt vienā gultā katru nakti , tad nesāc to darīt nevienu reizi!!! Negribi, lai bērnu jānēsā opā kad ejiet laukā nedari to vienu reizi . Izdomā kaut ko citu pieslēdz domāšanu un bērns sapratīs, kas ir kas!!!
Jā man ir tāda stingra pārliecība, ka ir lietas ko es nevēlos pieļaut savā bērnu audzināšanā un es to mērķtiecīgi mēģinu īstenot.
Ja tas tiek darīts dusmās un vardarbībā, ka vecāks vnk mizo bērnu, tad jā, bet ja tas notiek, lai bērnam kaut ko mācītu un audzinātu, tad nē. bet jēgas par šo diskutēt nav, jo vienmēr būs tie, kas atbalsta un tie, kas nē. Tāpat šī ir ļoti intīma lieta, kas ir katras ģimenes kompetencē, es neiešu aizrādīt kādam, kas neper savu bērnu, un arī citiem nav tiesību man lasīt lekciju par pēršanas "kaitīgumu". tādā nu pasaulē dzīvojam, ka viss tas tiek uzskatīts par vardarbību, jo paši bieži vien esam bērnībā cietuši no nepareizas pēršanas- dusmās, nesavaldībā.
patiesībā jābūt komunikācijai un arī pēršanai, kad tas vajadzīgs. un bērnam ir jāciena vecāki kā autoritātes, bet tajā pašā laikā nevajag palikt par despotu. Vecākam pašam ir jāatrod tas līdzsvars.
Un tāpat- runājam, vai nē, katra ģimene darīs, kā uzskata par pareizu, jo tā ir ģimenes darīšana.
Un šeit es nerunāju par VARDARBĪBU.
tas ir labs, bet atkal ne par to, par ko mēs runājam šodien
😃Nu beidzot, savādāk man sāka likties, ka neviens mani te nesaprot.
Maija, nevajag lekt no vienas galējības otrā, es nerunāju par cietuma disciplīnu, bet par "Nē" tā labākā nozīmē. Vienkārši bieži savu nevēlēšanos ko darīt mēs attaisnojam ar brīvību. Lai taču dara ko grib, lai tik liek mani mierā, tikai tā es varu paskaidrot neskaitāmās sadzīves traumas. Es bieži redzu, ka mammīte iet lēnām, bet mazulis drasē labu gabalu pa priekšu. Ir vietas , kur to var, bet ir vietas , kur nevar un Nedrīkst te ir nepārkāpjams, jo pretējā gadījumā bērns raujās no rokas un dauzās pa ceļu, kas var novest pie pavisam nepatīkamām sekām.
😀Īsti mamma no manis nesanāks, es biju pacmitgadniece. Par "Nedrīkst"ir runa par noteiktām lietām, jo man nav saprotams, kā bērns var saēsties zāles, vai izdzert etiķi, vai mazgājamo līdzekli, vai apēst baterijas, tas nav mans izdomājums tā ir reāla negadījumu hronika. Par to, ka nedrīkst ir vecāku ierocis, lai sevi neapgrūtinātu pilnīgi piekrītu, tās tas notiek biežāk nekā otrādi.
bija gan, par to arī stāsts
Tāpat padomju laikā skolā apcēla tos, kam nebija modīgu botu, kam mantelītis bij viens un tas pats pāris gadus, kurš nevarēja atļauties vecāku uzskatu dēļ uz skolu iet kaprona zeķubiksēs..... tāpat kāvās, apcēla viens otru, tāpat sita un plēsa - vienīgi skolotājiem bij vairāk teikšanas......
👍
pilnīgi piekrītu
Par Padomju laiku runājot, pēc 1985. gada tie vairs nav saucami par padomju laikiem, tas ir kaut kas kas savu bija izdzīvojis un kaut kas, kas vēl nebija sācis dzīvot. Tā kā diez vai daudzas te var runāt par to audzināšanu, kas bija padomju laikā.
Stop stop un kā tad ir tagad, ja skolniecei klasē nav moderns mobīlais viņa ir bomzis. Ja neģērbajas kā pārējie tas pats. Nevajag te stāstīt par padomju laikiem, padomju laikā skolā nebija visatļautība jo skolotāja vārds bija likums, tagad bērnus var nospārdīt līdz nāvei un nevienam gar to nav daļas. Par kādu brīvību mēs te runājam, par to ko var nosaukt tikai vienā vārdā visatļautība, nepieklājība, neaudzinātība. Mēs esam pieraduši šīs īpašības uzrādīt kā brīvību, un to pamatot ar apspiestību padomju laikā. Mana bērnība pagāja padomju laikā un mani neviens neapspieda, tad jāsaka apsveicu, Jums ir labi vecāki bijušas. Es protams nespļaudījos uz ielas un nerunāju pretī un nerunāju rupjības pieaugušiem, neatļāvos izteikt dzēlīgas piezīmes vecākiem cilvēkiem sabiedriskajā transportā un pa naktīm nedzīvoju riņķī. Es nekādi nevaru saprast, kas tad bija tas "tā nav pieņemts". Tagad tam ir cits nosaukums "tā dara visi un es arī darīšu".
daļēji piekrītu, es arī esmu vecmāmiņa un ļoti mīlu mazo Gustavu, bet manos plānos nav izlutināts histērisks maziulis.😀
Vai tad es runāju par pliko NEDRĪKST?
par to gadījumu par bērna rokas spiešanu durvīs un vecmāmiņas "viņš vēl maziņš". šī frāze ir ļoti modē vecmāmiņām. tieši tām, kas mazbērniem atļauj darīt visu - sākot ar nedarbiem un beidzot ar kāpšanu uz galvas! man ģimenē ir kāda šādas pašas frāzes teicēja - ziniet , tas ir beidzies skumji, jo ar visu šo "bērniņš ir maziņš", bērnam nav izpratnes par dažādām būtiskām lietām, ir problēmas ar attīstību.
par ēšanu, iedomājies, ka visi grupā tā darīs, kas notiks ar bērnu dārzu.
😃man būs atvaļinājums, atved savu mazuli pie manis padzīvoties. Tā nu nav, man vecākais dēls bija tāds kā tu apraksti un es redzēju savas kļūdas, kuras nevēlējos atkārtot. Edgars bija omīšu mīlulis un visu ko aprakstu ( tajos tālajos padomju laikos) viņš darīja. Viņš kā reiz bija hiperaktīvs puika un ļoti ātri secināja, ka ar pieaugušajiem var manipulēt.
Daļā tev piekrītu. Rakstā es runāju par mazajiem bērniem, par mēdīšanos nepiekrītu, jo pēc tam seko runāšana pretī, kas sākotnēji arī izklausās smieklīgi. Un nekādā ziņā blēņas nevajag norakstīt uz to, ka viņš jau maziņš un vēl nesaprot, bērniņš ļoti labi saprot, kas notiek un laiku pa laikam pārbauda vecākus, cik tad tālu man ļaus iet. Nevajag aizmirst, ka pēc tam mazulis ies dārziņā un no tā cieš citi bērni. Mums grupiņā bija gadu mazāks par citiem puisītis, viņš parasti nostājās aiz tualetes durvīm un kad kāds bērns gāja nokārtoties viņš uzspieda uz durvīm, lai otram iespiestu otram rociņas. Puišukam bija nepilni trīs gadi, tā kā tajā laikā es sāku vest savu meitu uz dārziņu un to pirmās nedēļas darījām kopā, tad redzēju, ka mazulis to darīja pavisam apzināti, bet omīte audzinātājai teica, ka viņš jau netīšām, viņš taču ir pavisam maziņš.
Man Katrīnei šogad būs pieci, tad jau viņa ir nākusi no citas pasaules, jo man nav tādu problēmu, es vienkārši nekad to neesmu pieļāvusi.