Bērns baidās - ko darīt?

Sveikas māmiņas, gribu lūgt Jūsu padomu vai pieredzi, jautājumā, kad bērns baidās!

Sākumā izstāstīšu lietas būtību un manas aizdomas, bet ticēt tam vai nē, joprojām nezinu.

Manai meitai tūlīt paliks 3 gadi, viņa ir ļoti jautra, dzīvespriecīga, aktīva un draudzīga. Iepriekš nekādu problēmu nebija, baidījās tikai no nepazīstamām lietām un, kad ar laiku iepazina/aprada, baiļu vairs nebija. Viss bija kārtībā, līdz šī gada augusta beigām. Pēkšņi, viņai sākās bailes no visa, arī no sen redzētām un saprotamām lietām. Piemēram, vasarā, kad dārziņš atsāka strādāt, tika veidotas pavienotās grupas un mazie bija kopā gadu vecākiem bērniem. Tur protams vairs nebija mazie plastmasas podiņu, bet gan tualetes podi kā pieaugušajiem, tikai mini izmērā. Nu lūk, augustā viņa gāja uz šo podu un problēmu nebija. Tagad septembrī, kad silītes grupiņa sāka iet vecākajā grupā (grupiņā tikai tie paši bērni, kas silītes) pēkšņi vairs neiet, saka, ka baidās. Vairākas dienas cīnījāmies, bet beigās nespēju pienest un piemazgāt drēbes. Galvenais, ka bērns prasās uz tualeti , bet kā ierauga to podu sāk raudāt un neiet. Nu šobrīd viņai ir savs podiņš no mājā, jo savādāk pierunāt iet nokārtoties nevar. Nākošais, meitiņai, ļoti patika puķes, smaržot viņas, nest, dāvināt utt. Šodien nesām pušķi audzinatajai uz skolotāju dienu, asaras un puņķi, baidās, baidās, nedos, lai es pati dodot skolotajai puķes. Nu kā tā var būt, ka pēkņši , ne no kā sākusi baidīties??

Tā es varētu rakstīt par daudzām lietām, no kurām nekad iepriekš nav baidījusies, bet pēkšņi sākusi baidīties. Es saprastu, ja būtu noticis kaut kas, sliktas asociācijas ar kādam lietam, kāds nelaimes gadījums, bet nekā tāda nav bijis, vienkārši pēkšņi bērnam sākušās bailes, panika, no dažādām ik dienišķām lietām, no kurām iepriekš nav baidījusies.

Nesen runāju ar paziņu, kura stāstīja, ka viņas puikam arī bijusi šāda problēma, mamma arī beigās vairs neko nav varējusi padarīt. Vēlāk noskaidrojās, ka bērnu, kā krieviski saka - сглазили. Nezinu pat kā latviski pareizi pateikt, bet ceru, ka domu sapratāt, ja ir dzirdēts. Jo viņa, savu puiku aizveda pie tantiņas, tautā - vecenīte, kura to arī ir konstatējusi un pēc viņas apmeklējuma, bērns vairs ne no kā nav baidījies un viss ir bijis kārtībā, tagad pati ir ar mieru palikt svešā vietā uz brīdi viens.

Nezinu ko domāt - ticēt vai nē, varbūt arī manu bērnu kāds ir, tā teikt, noskaudis un tāpēc sākušās šīs pēkšņās bailes. Vai Jums ir bijusi/ir šāda pieredze, ko darījāt, kā tikāt pāri, jo mana meita nekādās sarunās neielaižas, uzklausīt, ka nekas nebūs un ka viss kārtībā, nemaz naļauj, jo sākas pilnīgākā histērija, kad ierauga lietu, no kuras pēkšņi sākusies baidīties.

Gaidu Jūsu padomus un cerams, ka kopā spēsim izanalizēt un rast risnājumu.