Bēbīšu klubs: Mirkļi, kam dzīvojam

Ir tik viegli salīdzināt laiku pirms mazā un tagad, jo atšķirības ir vienkārši milzīgas. Piemēram, Līgo svētkus pirms un tagad. Atceros, kad arī pagājušo gadu bija tikpat dievīgs laiks, es laiski varēju dzīvoties pa ūdeni un zvilnēt krēslā, izbaudot visu uzmanību, ko vīrs veltīja tikai man. Arī svētku atmosfēru vairāk varēju izbaudīt, jo no punča mazajam pārāk daudz teikšanas nebija.

Varējām trokšņot, dejot, svinēt svētkus ar pilnu krūti un gulēt iet, kad sagribas, jo dienas režīms vairāk bija atkarīgs no manis pašas noguruma kā grūtniecei.

Šogad gan jau daudz vairāk bija jāpieskaņojas mazajam priekšniekam, jo viņš, lai arī aiziet gulēt uz nakti un it kā atbrīvo man rokas, tomēr no rīta puika agri ir augšā un es nevaru vairs atļauties nākamo dienu ilgāk pagulēt tikai tādēļ, ka vakar mums bijusi jestra lēkšana pāri ugunskuram visas nakts garumā. Taču neskatoties uz to, šogad svētku svinēšana bija pat pacilājošāka, jo šo svētku laikā daļa mūsu kultūras dēlam tika rādīta un mācīta pirmo reizi.

Tiesa gan, ka viņš no tā visa visdrīzāk maz ko saprata, taču tas manu atbildības sajūtu un pacilāto garastāvokli nemazināja. Un arī pēc šādiem man personīgi, lai gan emocionāli pacilātiem, tomēr nedaudz samocītiem svētkiem un steigas pilnām dienām, manuprāt, galvenais, lai dienas beigās esmu nevis perfekta saimniece, bet gan, ka bērns ir laimīgs. Esmu jau aptvērusi, ka visus darbus tāpat kā iepriekš izdarīt vairs nav iespējams, ja vien neatveru paralēlu laika dimensiju, tādēļ  prioritātes ir pārkārtotas. Galu galā viņam nerūp vai gultasveļa izgludināta vai man mati izmazgāti. Kur nu vēl, kas man mugurā?

Viņam svarīgāk, lai mamma ir klātesošā kā rotaļās, tā iepazīstot jauno pasauli. Viņam ir svarīgi kopā būt. Kopā kā priekos, tā bēdās. Kopīgi priecājoties redzēt smaidīgu seju sev pretī, turpretī skumjākos brīžos blakus kādu, kas līdzjūtīgi mierina, apskauj un samīļo.