Bēbīšu klubs: Mazajam jau 3 mēneši

Gribas priecāties par pēdējā laika burvīgi saulainajām dienām, bet reizē arī smagi ap sirdi par šobrīd pasaulē notiekošo. Liekas tikai lēnām apradām ar pandēmiju, bet te atkal pamats zem kājām tiek izsists. Krievija ar tankiem iebrauc Ukrainā. Pat neticas, ka 21. gadsimtā vispār kaut kas tāds iespējams.

Sociālie tīkli tiek pārpildīti ar bildēm un video par kara šausmām un ciešanām. Bet man sirdi visvairāk rauj uz pusēm un saraudina video par mazuļiem, kam šādos apstākļos nākas pavadīt vairākas dienas tumšos bunkuros, pagrabos, slēpjoties no “lielo atbrīvotāju” lodēm, vai zem klajas debess, atrodoties bēgļu gaitās. Tikai šobrīd, kļūstot par mammu, rodas pilnīgi cits skats par to, cik grūti ir būt ar mazuli šādos apstākļos. Šķiet, visas iekšas sagriežas un paliek slikta dūša, redzot šādus video. Un iedomājoties par to, ja man ar savu mazo būtu šādi jāpamet mājas un jādodas nezināmā virzienā pie tik neskaidriem apstākļiem, pārņem milzu bailes un drausmīga bezpalīdzības sajūta. Tiešām “cepuri nost” jaunajām māmiņām un visdziļākā cieņa, kam šis grūtais laiks jāpavada šādi, ļoti žēl noskatīties, kad viens no dzīves skaistākajiem mirkļiem šādi tiek sabojāts. 

Neskatoties uz šiem ģeopolitiski sarežģītajiem apstākļiem, mēs ar vīru saglabājam mieru un lieki paniku neceļam. Jo, manuprāt, savulaik tika pieņemti pareizi lēmumi, mums iestājoties progresīvo un demokrātisko valstu blokos, kas mums vairs neļauj būt tik viegli ievainojamiem. Žēl, ka tieši šādi notikumi liek aizdomāties, taču nekad nenāk par ļaunu sagatavoties vismaz pirmajām 3 dienām autonomai un neatkarīgai ekstremālo apstākļu pārdzīvošanai, ja gadījumā nonāktu pie kāda plašāka krīzes scenārija, kad visi glābšanas dienesti ir aizņemti. Šāda sagatavošanās noņem spriedzi un tādēļ paliek laika vairāk priecāties par to, kas man dots. Pavadot laiku ar mazo, es to ļoti novērtēju. Un atkal, kad viņa mazā, nevainīgā bērna sejiņa savelkas neviltotā smaidā, manā ķermenī ieplūst patīkams siltums un šķiet visas rūpes izzūd.

Lūk tā, savu trīs mēnešu atzīmi esam sasnieguši vienos priekos un bezrūpībā. Ko tad jaunu pa šo mēnesi esam apguvuši un kādas ir mūsu jaunās, mazās uzvaras? Esam saņēmuši savu pirmās bēbīša potes, ko varonīgi un bez komplikācijām esam izturējuši. Jāatzīst, ka man kā mammai bija lielāks stress, nekā mazajām, jo viņš atšķirībā no manis savus adatas dūrienus jau pēc 2 minūtēm bija aizmirsis. Vēl lēnām mācāmies noturēt galvu, pēc apvelšanas uz vēdera. Un, ja vien dibens nebūtu par vieglu, tad sanāktu jau tīri labi. Tā nu mazais tur varonīgi guļ, ķermeni izliecis pusmēness formā, bet ar platu smaidu sejā, turēdams galvu un balansēdams kā uz gravitātes, tā uz savas šaurās līdzsvara izjūtas asmens, līdz pār lūpu bez siekalām sāk nākt arī dienišķā piena deva. Bet nekas traks. Veļam uz muguras ierastajā “laiskā kaķa” pozā, notīrām muti un ļaujam kādu brīdi mazajam priecīgi padudināt, daloties savu sasniegumu iespaidos. Savukārt, mēs sev neliedzam šo prieka un lepnuma izpausmi. Stāvam, vērojam un priecājamies.