Aug buciņš, aug radziņi

Aug buciņš, aug radziņi

16. Aug, 01:02 FejuFeja FejuFeja

Tagad, kad līdz brīdim, kad tik drīz jāatgriežas darbā, mani pārņem divējādas sajūtas. No vienas puses, ļoti gaidu mirkli, kad varēšu atgriezties biroja apritē, jo darbs ir kā sava veida atpūta, bet no otras puses – mājās tomēr ir tik forši.

Taču ir brīži un dienas, piemēram, kā šodiena, kad jūtos izpumpējusies. Abi razbainieki piecēlušies jau pirms plkst. 7.00 un par diendusas gulēšanu pat nedomā. Nelīdz ne garas pastaigas, ne dzīvošanās pa rotaļu laukumiņu. Šķiet, ka viņi kā mazi vampīriņi ir izsūkuši visus manus spēkus un no tiem barojas. Varētu pat teikt, ka tagad, kad Fejiņa pamazām pietuvojas savai 2.dzimšanas dienai, jūtos daudz, daudz nogurušāka nekā laikā, kad pusi nakts pavadīju ar viņu uz rokām, ucinot un barojot.

Augot Fejiņai, kā mazam ežulim parādās aizvien jaunas, asas adatiņas. Kopš aizvakardienas esmu piefiksējusi jaunu meitas niķi. Tiklīdz viņai kas nepatīk, vai pēkšņi iegribas dabūt to, kas ir rokās brālim, viņa savu četrus gadus vecāko brāli nežēlīgi plēš aiz matiem un kniebj. Sakiet gan, kur tāds mazs susuriņš varētu samācīties tādus pigorus, ja ar citiem bērniem saskarsme ir samērā minimāla, savukārt brālim nekad šādi niķi nav bijuši? Stāstu, ka tas ir slikti, ka tā nedrīkst darīt, jo brālis ir labs “pai, pai”, bet ko Fejiņa? Viņa piecērt kāju, sāk spiegt kā sirēna un rausta, kniebj savam brālim vēl vairāk.  Teikšu, kā ir. Šajās situācijās jūtos gandrīz vai bezpalīdzīga, jo ar ko tādu saskaros pirmo reizi. Ko darīt?

Te es no savas bērnības atceros kādu gadījumu, kad viens puika darīja pāri manam brālim. Es vainīgajam iekrāvu pa galvu, pēc tam apmierināti pasakot – nu, redzi, cik forši ir, kad tev kāds iesit? Tagad gan bērnība ir aiz muguras un tik skarbas pāraudzināšanas metodes nepiekopju. Feijņai neesmu ne kniebusi, ne rāvusi aiz matiem. Arī brālis, neskatoties uz to, ka Fejiņa tam dienā var uzbrukt neskaitāmas reizes, māsai nav atriebies.

Otrs ieradums, kas parādījies Fejiņai, ir spiegšana. Uh, kaut ko tik skaļu un spalgu es vēl nekad nebiju dzirdējusi. Vīrs saka, ka meitenēm jau tas esot raksturīgi – viņas daudz spiedzot. Bet kaut ko tādu manas ausis ilgi neizturēs. Tiklīdz nevar kaut ko dabūt, tiklīdz ar kaut ko nav mierā, tiklīdz kāds nepievērš uzreiz uzmanību, tā ir tāāāāāāds spiedziens, ka to noteikti sadzird visi no viena Rīgas gala līdz otrajam. Šodien pat vaicāju kaimiņam, vai neesam jau apnikuši ar spiegšanu un kliegšanu.

Tā pamazām gatavojamies Fejiņas pirmajai dienai dārziņā, un esmu pārliecināta, ka septembrī meita no dārziņa pārsnesīs jaunus niķus un stiķus. Būs ko turēt.

flower.of.hope flower.of.hope 19. Aug, 09:55

Man arī aktīvs bērnelis, sēdināju vienkārši stūrī un atstāju tik minūšu cik vecs. Lai saprastu, ka jāpaliek sēžam bija gan jānopūlas, kā izgāja stiepu atpakaļ, neskatoties uz protestiem... Mums šī metode līdzēja vislabāk... Brālim lāča pacietība

Ievas_mamma Ievas_mamma 16. Aug, 10:06

Sveika! Manai Ievai ir gads un desmit. Pēc savas meitas varu saprast, ka "soliņa metode" un atstāšana otrā istabā nelīdzēs, jo šādas lietas arī mums pagaidām galīgi nestrādātu, tas ir skaidrs.
Bet es esmu atradusi mūsu veidu, varbūt līdz arī jums. 😀 Kad Ievai ir lielais niķis, es viņu ielieku gultiņā vai noguldu uz dīvāna. Pati esmu blakus. Iedodu sedziņu, knupīti, paglaudu, parunājos. Pajautāju, kāpēc tā darīha, pastāstu, ka mamma nav priecīga vai atzīstu, ka dusmojos. Palūdzu buču vai apskāvienu. Katru reizi jau mazliet savādāk. Ja esmu galīgi "davesta", ielieku gultiņā, pasaku mierīgi - guli kamēr nomierināsies, iedodu mīļo sedziņu un izeju uz otru istabu, lai savaldītos. Viņa neraraud un nepsiho, pēc dažām minūtēm izkāpj no gultiņas priecīga. 😀 Mums tas ĻOTI līdz. 😀

FejuFeja FejuFeja 16. Aug, 04:11 lauvinja

Atstāšana savā istabā visu padarīs tikai vēl sliktāku. Fejiņai tagad gads un deviņi mēneši.

lauvinja lauvinja 16. Aug, 03:55 FejuFeja

Tas nav īsti sods - ja esi satrakojies, tad jānomierinās. Tikpat labi var atstāt bērnu viņa istabā un palūgt nāk laukā tad, kad ir gatavs normāli komunicēt. Un jā, divgadnieki saprot lieliski!

FejuFeja FejuFeja 16. Aug, 03:29 lauvinja

Soliņa metode vēl nestrādās, jo pirmkārt, uz tā sēdes tikai tad, ja es viņu tur piesietu, otrkārt, vēl nesapratīs, ka tas ir sods.

FejuFeja FejuFeja 16. Aug, 02:01 Softix

Paldies. Tavi vārdi iedvesmo rakstīt arī turpmāk 😀

lauvinja lauvinja 16. Aug, 01:45

Izaugs un vairs nespiegs 😀

Par plēšanu un raušanu - ievies soliņa metodi - noliec soliņu meitas istabā vai kādā citā vietā un apsēdini ikreiz, kas sākas neadekvāta rīcība, neļaujot skriet prom. Prom var iet tad, kad ir nomierinājusies un spējīga aiziet uz lūgt piedošanu brālim. Konsekventa rīcība palīdzēs.

Softix Softix 16. Aug, 01:39

Mani tik ļoti saista tavi ieraksti, tas ir par nākotni mums! 😃 brālim un māsai 3 gadu starpība. Māsai jau tagad 1 gada vecumā ir raksturiņš!
Tā turēt!
Mazliet vairāk pasmaidīt un lai izdodas vēl ievilkt elpu!