Audzinātāja un auklīte, kuru iemīļo bērni, ir zelta vērtībā

Fejiņai patiesi ir paveicies, jo viņai ir fantastiskas auklītes un sirdsgudra audzinātāja.

Atzīšos, ka līdz brīdim, kamēr nezināju, kurā grupiņā būs tikusi Fejiņa, nedaudz satraucos, jo, ejot uz bērnudārzu pakaļ dēlam, nereti dzirdēju, kā blakus grupiņās audzinātājas kliedz uz bērniem, rausta aiz rokas, tāpat arī pagalmā netrūka audzinātājas, kuras, acīmredzot, tik ļoti pagurušas no sava darba un pienākumiem, ka visas savas dusmas uzveļ uz bērniem, kliedzot kā nelabās.

Šeit, protams, kāds teiks, ka man vispār jābūt pateicīgai, ka kāds par tik smieklīgu algu gatavs strādāt bērnudārzā, taču, skatoties no otras puses, tas nav nekādas attaisnojums emocionālai vardarbībai un kliegšanai uz bērniem, viņu raustīšanai.

Kad pirmo reizi satikos ar Fejiņas grupiņas pedagoģēm, mana sirds no prieka gavilēja, jo sapratu, ka mums ir patiešām paveicies. Viņai ir visfantastiskākā auklīte, kura ir gatava ar mazajiem ķipariem māžoties, dauzīties un rotaļāties. To vislabāk piefiksēju vienreiz, kad biju Fejiņai aizgājusi pakaļ uz bērnudārzu, un tur stāvēja puspavērtas durtiņas uz grupiņu, kur pa šķirbiņu redzēju, kā auklīte un audzinātāja ar grupiņas mazajām princesēm rīko modes skati. Sirds kusa no laimes. Un vai gan tam var būt vēl labāks apstiprinājums kā tas, ka no rīta, kad aizejam uz bērnudārzu, Fejiņa uzreiz ir gatava skriet auklītes apskāvienos? Kā zināms, mazi bērni vēl neprot melot, tāpēc tas, ka viņi pedagoģēm līp klāt kā mazi dadzīši, vislabāk parāda to, ka viņas ir savā īstajā vietā.

Patlaban dārziņā rit trešā nedēļa, kuru nevar ne salīdzināt ar pirmās nedēļas asarām, pārdzīvojumiem un histērijām. Audzinātāja atzīst, ka Fejiņa ir lieliski iedzīvojusies un grupiņā nu jau jūtas gluži kā mājās, jo viņai tajā ir jau savas mīļākās rotaļlietas un pat savs pielūdzējs.

Iepriekšējos gados nereti gadījās, ka ziemas sezonā iegādājos vismaz trīs pārus cimdu, jo tie vienkārši pazuda. Kad dēls tos pēc dauzīšanās ar draugiem bija nolicis uz radiatoriem, kas atrodas pie grupiņas durvīm, žāvēties, cimdi vienkārši pazuda. Varētu domāt, ka tiem pieauga kājas. Tā vienu reizi, kad apnika kārtējie tēriņi, cimdos iešuvu dēla iniciāļus, un kopš tās reizes cimdi vairs ne reizi nav pazuduši. Jā, jā, var jau teikt, ka praktiski visiem bērniem vieni un tie paši cimdu modeļi un krāsas, bet tā gan gluži nebija... un vai gan nepamanīsiet, ka bērns aizgājis mājās ne ar saviem cimdiem?

Bet šis stāsts nav par cimdiem, lai gan tos rudens aukstākajam laikam jau esmu iepirkusi vairumā. No Fejiņas skapīša mēdz pazust drēbes. Vienkārši to tur vairs nav! Audzinātāja apgalvo, ka Fejiņas kleitiņa, svārki vai legingi ielikti viņas skapītī, bet to tur vienkārši nav. Un tad es tā prātoju... ja mana bērna skapītī netīšām iemaldītos svešas drēbes, es noteikti noliktu tās citiem redzamā vietā, lai īpašnieks tās varētu atrast. Nu, nevar taču tā būt, ka nepamana, ka skapītī iemaldījušies nepareizie svārki vai kleita! Vēl pāris dienas pacietīšos un pagaidīšu, varbūt tie beidzot atradīsies. Šī iemesla dēļ prātoju iegādāties speciālas uzlīmītes, uz kurām uzrakstīt Fejiņas vārdu, lai tās pēc tam salīmētu viņas apģērbā. Vismaz atradējs zinās, kam tie nelaimīgie apģērba gabali, kas nomaldījušies, pieder. Varbūt kādai no jums ir pieredze, kur šādas uzlīmes iegādāties?