Atšķirības starp meitenēm un zēniem. Dzimumu identifikācija

Kā jau ne reizi vien ir runāts, bērnu attīstība norit nevienmērīgi. Mazulis vēro, uzkrāj informāciju, un pēkšņi viņam pasaule šķiet pilnīgi citāda.

Piederība kādam noteiktam dzimumam un tās apzināšanās ir svarīgs attīstības posms jebkura bērniņa dzīvē. Tas ir sarežģīts atklājums. Tas norit vairākos posmos. Sākumā mazulis vienkārši pamana atšķirības starp meitenēm un zēniem. Viņš redz, ka dažādu dzimumu bērniem ir atšķirīgi vārdi, ka zēni un meitenes atšķirīgi ģērbjas un.. atšķirīgi izskatas. Pēc tam bērns saprot, ka no zēniem izaug vīrieši, un no meitenēm - sievietes, tāpat kā mamma. Psihologi šo periodu sauc par personīgās dzimuma identifikācijas periodu. Tas sākas ap divarpus gadu vecumu.

Atklājums, ka cilvēki ir atšķirīgi tieši dzimuma ziņā, sasniedz visus bērnus, bez izņēmuma: gan tos, kas iet dārziņā un redz citus bērnus sēžam uz podiņa, gan arī bērnus, kas pirmsskolas izglītības iestādes neapmeklē.

Mazuļi sāk pamanīt atšķirības, jo pienāk konkrēts vecums, kurā bērns spēj izdarīt dažādus atklājumus, nevis tāpēc, ka apkārtējie apstākļi viņam visu pasaka priekšā. Bērniņš, kurš gatavs ieraudzīt, ar ko zēni atšķiras no meitenēm, ierauga to gan dārziņā, gan parkā vērojot zirgus, gan rotaļājoties ar ģimenes suni, piemēram. Mazuļi pēkšņi pamana šīs atšķirības it kā jau sen zināmās situācijas. Piemēram, mājas kaķim, kas visu laiku dzīvojis ar bērnu. Bērns nav pievērsis līdz šim īpašu uzmanību tam, vai tas ir runcis, vai kaķenīte, un pēkšņi to ierauga un saprot, jo ir pienācis laiks šādam atklājumam.

Piemērs iz dzīves

Reiz mamma pastaigājoties pa bērnu laukumiņu kopā ar dēlu, bija lieciniece interesantam notikumam. Pagalmā rotaļājās samērā liels, gludspalvains šunelis. Ap viņu skraidīja bariņš trīsgadnieku. Viņi kliedza un spiedza, mēģinot aizsniegt šuneļa muguras daļu. Un pēkšņi šunelis apstājās - bērni viņu paglaudīja, un sunītis apgūlās no laimes uz muguras. Visi bērni apklusa. Kāds no viņiem pajautā - "Tas ir puisītis vai meitene?". Bērni ietur pauzi. Sākumā visi stāv un domā, neglauda šuneli. Un arī sunītis nesaprašanā tā arī gaida un guļ uz muguras. Pēc tam viens no bērniem atbild, ka šis sunītis nav puika, un visiem momentā ir skaidrs - tā ir suņu meitene.

Tomēr ne vienmēr dzimatšķirības starp zēniem un meitenēm uzreiz ir skaidras. Dažkārt meitenēm šķiet, ka viņām kaut kā trūkst, kas ir tikai zēniem, un viņām nav. Tad rodas jautājumi - kāpēc man nav, kur ir, un vai agrāk bija?

Bērnu fantāzijai un bailēm nav robežu. Vecākiem ir grūti iedomāties, cik tālu spēj iet bērnu loģika.

Pieaugušie ir aizmirsuši, ka izskaidrojumu teju visam, kas notiek ap mums, bērni atrod savās fantāzijās, bažās, pārdzīvojumos, tāpēc viņu pasaule ir citādāka un pieaugušajam neizprotama. Argumenti, fakti, loģiski izskaidrojumi uz maziem bērniem neiedarbojas. Un šajā bērnu pasaulē ir ļoti daudz meitenes, kas apzinoties savu dzimumu, sāk pārdzīvot, ka viņām kaut kā trūkst. Viņas var apskaust zēnus, gribēt būt tādas, kā viņi. Un sēni, ieraugot, ka ir atšķirīgi, var to pat pārdzīvot. Viņi var pārdzīvot to, ka viņiem ir kaut kas, kas nav citiem, tātad - tas var pazust arī viņiem.

Dažādus jautājumus saistībā ar savām bailēm par to, vai šīs "dzimuma atšķirības pazudīs vai nepazudīs" bērni reti uzdod skaļi, jo jūt, ka šī tēma ir delikāta. Pieaugušie ļoti mulst, kad dzird tāda veida jautājumus. Un dažkārt notiek pat sliktākais - pieaugušais pasmejas par bērnu, kas interesējas par tāda veida jautājumiem. Taču jautājumi aktīvi izpaužas rotaļājoties sarunu telpā pie psihologa.

Kā palīdzēt bērnam pieņemt savu dzimumu?

Jautājumi un interesešjošie skatieni bērnam ir galvenais kritērijs, kas vecākiem signalizē par to, ka ir laiks uzsākt sarunu. Tēma pirmoreiz var būt aktuāla ap divarpus gadu vecumu - trīs gadu vecumu. Un tēma būs aktuāla līdz pat sešu gadu vecumam.

Sākumā mazulim var vienkārši teikt: "Tu esi zēns. Anete ir meitene. Meitenes velk kleitas, bet puikas - bikses. Roberts, Mārtiņš - tie ir zēnu vārdi, bet Maija un Līga - meiteņu vārdi."Tādas sarunas palīdzēs bērnam sākt sarunu ar jums par šo delikāto tēmu un padarīs šo sarunu uzticības, atklātības pilnu.

Pakāpeniski, rodoties jauniem bērna jautājumiem, bērnam var pastāstīt, ka meitenes un zēni "uzbūvēti" atšķirīgi. Zēniem viss redzams no ārpuses, bet meitenēm viss paslēpts un vienkārši nav ieraugāms. Tāds paskaidrojums bērnam liks sajusties kā pilnvērtīgam, lai arī kuru dzimumu viņš pārstāvētu.

Svarīgi būtu pastāstīt mazulim, ka cilvēki uzreiz jau piedzimst par zēniem vai meitenēm. Un talkā var nākt fotogrāfijas, kas tapušas uzreiz pēc bērniņa dzimšanas. Katrā ģimenē ir vismaz viena kaila jaundzimušā bildīte.

Mazulim augot, viņam atkal būs jauni jautājumi. Viņš sapratīs, ka izaugs un būs tāds kā tētis vai mamma. Bērns var uzdot daudz jautājumu par attiecībām, kas ir starp vīrieti un sievieti. Vecāki bieži nav gatavi šādiem jautājumiem, un viņiem šķiet, ka viņu trīsgadnieks ir vēl mazs. Bet patiesībā - viņš aug, un ļoti ātri, drīz viņam būs četri, pieci un jau seši gadi.. Sarunu nevajadzētu atlikt uz pēdējo brīdi. Parasti tieši trīsgadnieku un četrgadnieku jautājumi vecākus dzen strupceļā. Te palīdzēt var speciālas grāmatiņas, kurās var iepazīties ar bērnu dzimumu atšķirības jautājumiem. Kad kopīgi tāda grāmatiņa apskatīta, ir vieglāk uzsākt sarunu vai to turpināt.

Protams, dzimumu atšķirības tēma neaprobežojas vien ar anatomisko atšķirību pieņemšanu. Zēniem un meitenēm kopumā ir ļoti daudz atšķirību, kas liecina par piederību noteiktam dzimumam. Viņi pat rotaļājas atšķirīgi. Tāpat atšķiras viņu pasaules redzējums, nozīme, kādu viņi piešķir vienām un tām pašām lietām, notikumiem.

Māmiņu Klubs