Atradināšana no māneklīša

Oliveram tuvojas divi gadi, bet viņš joprojām uz miedziņa laiku izmantoja māneklīti. Viņš ļoti labi zināja, ka laikā, kamēr viņš neguļ, māneklīti ņemt nedrīkst. Tas domāts tikai miedziņam.

Ļoti gribējām paspēt izcīnīt šo “atradināt no sosīša” cīņu, pirms piedzimst brālītis. Bet tajā laikā sanāca ļoti daudz jaunumu, un es tik ilgi nočammājos, ka bija jau par vēlu. Šādus lielus notikumus nedrīkst iesākt laikā ar citām lielām pārmaiņām. Mums to vajadzēja izdarīt vismaz trīs mēnešus pirms brāļa piedzimšanas, bet neizdarījām. Tā nu piedzima mazulis un atradināšana tika atlikta vismaz uz vēl trīs mēnešiem. Jo tagad Oliveram priekšā bija aprašana ar jauno situāciju mājās. Ar to, ka viņš vairs nav vienīgais maziņais ģimenē, ka viņam vairs netiek nodrošināta 100% abu vecāku uzmanība. Un sagādāt viņam tādu pārdzīvojumu, kā māneklīša noņemšana, galīgi nebūtu prāta darbs.

Godīgi sakot, mēs arī tā ļoti nepārdzīvojām par to, ka viņš joprojām lieto māneklīti, jo tas bija tikai uz gulēšanas laiku.

Pirms pāris dienām Olivers ar vecvecākiem bija aizbraucis uz Rīgu. Kā ierasts somā līdzi bija viņam tik ļoti mīļais Lācis un sosītis, lai mašīnā var pagulēt atpakaļ ceļā.

Vakarā pienāca laiks doties gulēt, lācis un sosis joprojām atradās somā. Kristaps gāja pasēdēt pie Olivera un palasīt viņam pasaku pirms miega. Bērns iekāpa gultā un sāka meklēt savu lāci un sosi. Saka tētim, ka nav - ka pazudis. Kristaps tajā brīdī atnāca pie manis un saka – varbūt pamēģinām? Pasakām viņam, ka pazuda? Es atbildēju – nu mēģini!

Kristaps aizgāja atpakaļ pie Olivera, iedeva viņam lācīti un saka, ka sosītis ir pazudis. Ka Olivers Rīgā viņu ir pazaudējis. Bērns nedaudz bija šokā par dzirdēto, bet nekādu traci necēla. Spēlējās, spēlējās savā gultā, kamēr aizmiga. Domājām jau, ka naktī noteikti meklēs un sauks mūs. Bet nē, veiksmīgi nogulēja visu nakti līdz rītam.

Mēs ar Kristapu protams bijām nežēlīgi lepni par aizvadīto vakaru un nakti. Nospriedām, ka nu viss, vairs padoties nevaram, šī cīņa ir jānoved līdz galam, ja reiz tik mierīgi to ir uztvēris. Nākamajā dienā ejot gulēt pusdienas laiku, viņš iekāpa gultā, paņēma lācīti, parādīja sev uz mutīti un teica, ka nav! Es šim atkal pastāstīju stāstu, kas tad ir noticies vakar, ka viņš esot Rīgā ar Omu ir pazaudējis savu sosīti. Bērns pasmējās un mierīgi gāja gulēt.

Šodien ir jau 4. diena, kopš māneklītis mūsu mājās vairs nav Olivera labākais miega draugs. Turpinām miedziņā draudzēties tikai ar savu mīļo lācīti!

Mēs patiešām nebijām domājuši, ka tas viss būs tik ļoti vienkārši. Vienkārši, bez asarām un histērijām. Nespēju noticēt, ka mans mazais pelēns kļūst liels!

Novēlu, kaut visiem izdotos tik veiksmīgi tikt galā ar šo atradināšanu, kā tas bija mūsu gadījumā!