Atkalredzēšanās.

Tā vien šķiet, ka ir pagājusi vesela mūžība, kopš te, MK, ir ieripojis kāds mans blogs. Īstenībā ir arī pagājis ilgs laiks. Cik ilgi? – hmm….. Man liekas, ka kopš vasaras. Un tā jau ir aizgājusi, lai mūs gaidītu atkal nākamgad.

Ne velti saka, ka katrai māmiņai, kas šeit blogo, pienāk brīdis, kad Māmiņu klubs vairs nav lapa Nr.1. Nē, man tā ir joprojām, bet dzīvē pienāk lūzuma punkti, kad nav par ko uzrakstīt. It kā ir, bet negribas, nav tas fīlings, ka vajag.

Mans lūzuma punkts bija šajā skaistajā vasarā, pēc jaukajiem Līgo svētkiem, kad uzzināju, ka mans tētis ir atstājis šo pasauli, lai būtu kopā ar saviem mīļajiem jau citā saulē. Lai gan mēs nedzīvojām kopā jau daudzus gadus, kontakts bija maz, bet tomēr mums bija kāda īpaša saikne, kuru pārraut nevar – mēs bijām tik sasodīti līdzīgi, ka vai. Līdz ar to tas bija īpaši smagi. Tajā laikā daudz domāju par to, ka viņš tā arī nesatika savu mazmeitu, bet mierināju sevi ar domu, ka viņam nekas nesāp un ka viņš ir kopā ar saviem mīļajiem. Godīgi sakot, nebiju domājusi, ka rakstot šīs rindas, man kaklā būs kamols. Tāpat nebiju domājusi, ka man būs tik grūti pārdzīvot to sāpi, kas bija iekšā šajā vasarā. Protams, ka vajadzēja tā  mega izkaukties, lai sāpi palaistu vaļā. Un dzīvotu tālāk.

Bet šī vasara ir bijusi arī lieliska – meitiņa tika uzņemta bērnudārzā (cik ironiski – tieši tajā pašā dienā uzzināju par tēti), tie bija lieli prieki, jo bija brīži, kad pat necerēju, ka viņa tiešām tiks, jo rinda bija tik tuvu, ka būtu milzīga škrobe, ja netiktu un paliktu aiz strīpas. Tā nu gatavojāmies dārziņa gaitām. Biju arī lekcijā pie D.Zandes, kurā es sapratu, ka es nebaidos par to, ka meita ies dārziņā, bet gan man ir zināms šoks par to, ka viņa JAU ies dārziņā – pa kuru laiku ir izaugusi?!

Dārziņa gaitas ir uzsāktas veiksmīgi. Protams, ka rudens ir rudens, jauni baciļi, iesnas, puņķi… klasiskais komplekts. Tā nu pēc mēneša dārziņā, nācās 3.nedēļas dzīvoties pa māju.

Cītīgi lasīju arī citus blogus, par to kā mazajiem bērnudārzniekiem iet, un biju priecīga reizē arī par savu meitu. Jau no pirmās dienas viņa dārziņā arī gulēja, vēlāk nāca klāt arī citi bērni. Un tieši, kad nāca klāt, tad sākās rīta raudāšana – kolektīvā raudāšana dārziņā tiešām ir topā.

Par dārziņu, kurā iet meita, esmu dzirdējusi dažādas atsauksmes, bet varu teikt to, ka katra situācija ir jāizvērtē ar vēsu prātu. Piemēram, tas, ka dārziņā ir jāmazgā rokas, ir tikai normāli, manuprāt, tam būtu jau jānāk no ģimenes. Vecāku sapulcē mūs jau brīdināja, ka bērnus liks uz podiņa, vienalga, paliks tur kaut kas vai nepaliks. Es tikai priecājos, jo līdz tam meita uz poda ar pliku dibenu nesēdēja nepakam. Bet tagad sēž un pati prasās! Mājās esam par to ļoti priecīgi, jo tas ir solis uz priekšu.

Visu šo laiku cītīgi lasīju blogus, kas parādījās MK, gan priecīgos, gan ne tik priecīgos. Un reizē varu pievienoties vakardienas Wudas blogam par to, ka bērni tik ātri izaug! Arī manī gandrīz katru dienu parādās tā sajūta, kad skaties, ko dara bērns, un brīnies, jo to viņš nekad nav darījis! Wow! Tā sajūta ir fantastiska un reizē arī smeldzīga, jo saproti, ka bērns aug, viņš ir izaudzis jau līdz šādai darbībai un drīz jau sekos nākošā!

Katrai no mums gribu novēlēt izjust šo foršo sajūtu, smeldzi, kad saprotam, ka mūsu bērni ir jau paaugušies! Izbaudīsim šos mirkļus!

Aab