Ar bērna muti jeb smiekli līdz asarām

Viens no neskaitāmajiem veidiem, kā bērni mūs apbalvo par visām tām negulētajām naktīm, nosirmojušajiem matiem un zaudētajām nervu šūnām, ir viņu mīļie, ļoti gaidītie un reizēm līdz asarām smieklīgie pirmie vārdi un teikumi.

Man ir paveicies, jo esmu vecākā māsa trīs brāļiem un divām māsām, tā ka esmu dabūjusi pabrīnīties un pasmieties par viņu visu pirmajiem soļiem valodas apguvē, kā arī jau vēlākām pērlēm un domu graudiem. Vecākais no maniem brāļiem līdz pat tīņa vecumam (un joprojām pa reizītei) jauca vietām burtus vārdos, padarot kečupu par kepuču un majonēzi par manojēzi. Arī karbonādi viņš ļoti kreftīgi bija iedēvējis par Garbonādi (jā, ar lielo G). Vidējais brālis flamingo bija pilnīgi loģiski pārsaucis par Konatīno, savukārt, mani viņš sauca nevis par Līvu, bet Īā, kā ēzelīti no Vinnija Pūka. Jaunākais brālis pārspēja visus ar savām pārdomām un ašajām idejām, piemēram, auto salonā pārdevējai nodemonstrēt jaunapgūto triku – taisīt purkšķus ar padusi, protams, pirms tam novelkot kreklu. Par māsām nemaz nesākšu stāstīt.

Mans vectēvs bija izveidojis nelielu grāmatiņu, apvienojot manas mammas, viņas māsas un manus bērnības izteikumus, jokus un pārdomas. Ļoti mīļa un ļoti vērtīga grāmatiņa mūsu ģimenei. Maniem bērniem vēl visi joki priekšā – meitiņai vēl nav divi gadi, viņa pagaidām runā savā valodiņā, bet mazais brālis/māsa turpina dzīvoties pa punci, tomēr es šo vectēva ideju paturu prātā. Arī es vēlos veidot grāmatiņu ar savu māsu, brāļu un bērnu izteikumiem, lai tos neaizmirstu un, lai viņiem pieaugot, varu nodot viņu rokās šo brīnišķīgo, varbūt nedaudz apkaunojošo, bet tik mīļo mantojumu.

Mana meita Enija ar mani runā jau sen. Kad viņa bija mazāka, es vairāk iztēlojos un piefantazēju, ko viņa man varētu vēlēties pastāstīt dažādās situācijās. Es turpinu iztēloties, ko viņa man (un mums visiem) pateiktu, ja runātu skaidrā latviešu valodā, bet nu jau tas paliek vieglāk, jo teju katru dienu nāk klāt jauni man saprotami vārdi. Bet, ja paspēlējam spēli, ko bērns mums varētu gribēt pateikt, tad es to iztēlotos aptuveni šādi -

Mūsu mazā skolmeistare

“Labdien, pieaugušie! Šīs dienas lekcija būs par bērnu valodu. Konkrētāk, manu valodu. Man nav problēmu saprast, ko sakāt jūs, bet jums galvas grūtas, neiet tik viegli ar manas valodas apguvi. Jāiegaumē tikai pāris pamatlikumi:

? Vārdu galotnes var brīvi mainīties. Piemēri: kavots - karote, cepuvs - cepure, tete - tētis.

? Burti vārdos var tikt mainīti vietām. Piemēri: zaime - maize, popos - opis.

? Laika taupības nolūkā tiek lietoti saīsinājumi. Piemēri: gām - grāmata, tudu - vilciens.

? Tā paša iemesla vadīti tiek izmantoti kopvārdi, kas apzīmē vārdu grupu. Piemēri: zupa - ēdiens, tuta - viss, kas iet pa televizoru.

? Daži vārdi skan līdzīgi, bet apzīmē dažādas lietas. Sauve - saule, sauVe - salvete, saUve - saldējums. Un nevajag man stāstīt, ka saUve tutū aiz mākoņiem, ja es labi zinu, ka saldētavā stāv.

? Atsevišķa piezīme manai mammai. Ja es saku, ka tas ir mans kaķis, es tā arī domāju. Tu nevari teikt 'jā, jā, tavs kaķis, Enij'. Tas nav tavs, tas ir MANS kaķis.

Atcerieties, ka mācīties nekad nav par vēlu! Uz redzēšanos! Enija”

Jautrības kuģa kapteine Enija

Un kādas pērles esat dzirdējušas no saviem mazajiem vai lielajiem ziķeriem? Vai tās kaut kur mēdzat pierakstīt, lai atcerētos arī bērnam pieaugot?