Cīņa ar autiņbiksītēm: testējam podiņmācības biksītes

Sveiciens visiem!

Pagājis jau mēnesis, kopš Alans sāka mācīties iztikt bez autiņbiksītēm. Patiešām - neticas! Vēl pirms mēneša es pat nespēju iedomāties, kā rīkoties, kur smelties pacietību un vajadzīgos vārdus.. Vēl pirms mēneša es cīnījos ar savām bailēm.. Un lūk, pirms mēneša es metos aizā - novilku dēlam autiņbiksītes,  vēroju viņu un meklēju problēmas risinājumu no malas, centos aizliegt sev pat domāt, ka varētu arī atgriezties atpakaļ.

Un rezultāti nebija ilgi jāgaida!

Alans samērā ātri pierada. Nespēju vien lepoties ar viņu!

Pašlaik (mēnesi pēc intensīvas apmācības uzsākšanas) Alans prasās uz podiņa, neatkarīgi no tā, kur mēs esam, un ko darām. Mājās skrien uz stūri, kur stāv viņa podiņš un pacietīgi gaida, kad kāds palīdzēs novilkt viņam bikses.

Ārā viņš arī pieprasa podiņu un skrien uz zālīti vai krūmiņiem. Pieejot pie bērnu laukumiņa, vai esot veikalā, viņš pats krata pirkstiņu, rādot "nu-nu-nu" ar domu, ka šajās vietās čurāt nedrīkst, jādodas uz krūmiņiem vai tualeti. Viņš ir pārstājis aizspēlēties - pamet visus draugus, rotaļlietas un skrien čurāt, apmierināts atgriežas, stāstot savā valodā, ka ir malacis, un, ka viņam viss izdevās.

Problēma, ar ko padalījos pagājušā reizē, atrisinājās pēc pirmās veiksmīgās došanās uz krūmiņiem, kad Alans pārliecinājās, cik aizraujoši ir "aplaistīt zālīti":)

Diendusā Alans dodas gulēt bez autiņbiksītēm. Pierada ļoti ātri. Pirmajā dienā piečurāja, un tā arī gulēja peļķē, protams, zem viņa bija vienreizlietojamais autiņš, un viņš neko nenojauta. Otrajā reizē piečurāja gultiņu un bija ļoti vīlies, pamodās un raudāja. Trešajā dienā jau pamodās un sauca skaļi palīgā, bet, kad ņēmu viņu ārā no gultas, viņš sāka čurā. Bet jau kopš ceturtās dienas jau gandrīz 3 nedēļas ne reizi nav piečurājis gultu. Pie tam, Alans pamostas un gaida, kad viņu izcels no gultas, uzsēdinās uz podiņa, un, ja vēl nav izgulējies, pat dodas atpakaļ gulēt. Vienīgais, es vienmēr pirms miega viņu brīdinu par to, kur stāvēs podiņš, lai viņš varētu paprasīties un zinātu, cik tālu jāskrien.

Attiecīgi, biksītes tiek saslapinātas tikai gadījumos, ja bērns nav kārtīgi apsēdies uz podiņa, kad arī uz grīdas kaut kas trāpās.

Šajā mēnesī podiņš ceļoja ar mums kopā arī katrās brīvdienās uz baznīcu, ciemos pie tantēm un vecmāmiņām, un arī pie drauga uz dzimšanas dienu un dienas nometni Vecmīlgrāvī, un pat dodoties pastaigā pa Kuldīgu uz veselu dienu. Vienkārši dažās vietās man ar Alanu līdz tualetei jāskrien tālu, bez tam, tualetā viņu virs poda turēt nav ērti, tāpēc izmantojam podiņu, un pēc tam es mierīgi varu doties uz tualeti podiņu mazgāt.

Bet, ja jābūt godītai, tad ir tādas vietas, kurās baidos Alanu laist bez autiņbiksēm, piemēram, uz ārsta kabinetu dodoties, kur nevar tik ātri visu pamest un skriet uz tualeti, sabiedriskajā transportā tāpat, piemēram ceļā Salaspils-Rīga var paiet 30 minūtes vismaz, un nevar zināt, kad dēlam ievajadzēsies; tālākos braucienos ar auto, kur it kā apstāties var, bet var arī nepagūt.. Un vēl autiņbiksītes paliek nakts miegam, bet te Alanam ir spēle "Gribu uz podiņa pirms miega",  un tad dodas vairākas reizes, nu 3-4 noteikti, viltīgi smaida, un tik sarežģīti parastās autiņbiksītes ir attaisīt un aiztaisīt. Tāpēc esam atraduši uzticamu palīgu - biksītes podiņmācībai - Huggies Pull Ups.

It kā autiņbiksītes, bet tādas kā biksītes, jo tās ir viegli uzvilkt un novilkt. Dievinu elastīgās gumijas! Un vēl avārijas gadījumā bērns jūt diskomfortu, tāpat kā ar parastajām biksītēm, jo šķidrums Pull Ups biksītēs neiesūcas uzreiz, lai bērns var saprast notiekošo.

Tāpēc tagad parastās biksītes neizmantojam vispār, bet retos, ļoti atbildīgos brīžos velkam Huggies Pull Ups. Starp citu Alanam ļoti iepatikušies zīmējumi - automašīnas un arī mīļākā viņa krāsa - sarkanā!

Lūk, kādi mums podiņmācības panākumi! Tagad varam samazināt rezerves apģērba skaitu somā, citādāk 6-8 komplektus īsti viegli nav staipīt līdzi.

Pastāstiet, cik ilgi jūsu bērniņš mācījās lietot podiņu?

Vai lietojāt palīg-biksītes, tādas kā Pull Ups - vai arī uzreiz atteicāties no autiņbiksītēm uz visiem laikiem, paciešot neveiksmes un riskējot arī sabiedriskās vietās?

Pēc cik ilga laika samazinājāt līdzi ņemamā apģērba skaitu?

Un vēl - vai jūsu bērns spēlē spēlīti "gribu uz podiņa" pirms miega (lai tikai nebūtu jāiet gulēt)? Kā uz to reaģēt? Kā atpazīt, kad bērns dauzās, bet kad patiešām grib nokārtoties?

Gaidīšu jūsu komentārus!

Podiņmācības frontes dalībnieki –

Aļona un Alans(1 gads un 9 mēneši)