Aizvadīta pirmā nedēļa pašam savā istabā

13. Aug 2019, 14:43

Ir pagājusi jau nedaudz vairāk kā nedēļa, kopš Olivers guļ savā istabiņā. Godīgi sakot – es esmu šokā. Bet tādā patīkamā šokā.

Kopš viņš ir pārlikts gulēt uz turieni, viņš iet gulēt viens pats, bez mums. Pirms tam, vienmēr kādam no mums bija jāpasēž blakus, kamēr viņš aizmieg, savādāk raudāja. Nebija jātur rociņa, vai jāpaijā galviņa, tik traki nē, vienkārši jābūt tajā pašā istabā, kur ir viņš.

Tagad! Es viņu pusdienas laikā ieceļu gultiņā, iedodu paskatīties grāmatiņas, aizvelku aizkarus un neaiztaisot durvis, aizeju projām. Viņš pasēž, paspēlējas, paskatās grāmatiņas un iet čučēt. Pēc kāda laiciņa es aizeju, sasedzu viņu, izņemu mantas no gultas un aizveru durvis.

Šis ir nu tik ļoti forši! Nedaudz protams ir skumji, ka viņam vairāk mani nevajag, bet es ātri šīs domas aizgaiņāju, jo ir taču veļ tik daudz lietas, kur viņam mani vajag un vēl ilgi vajadzēs. Mans mazulītis kļūst patstāvīgāks un tā ir ļoti laba sajūta.

Ar pusdienas laika miedziņu viss tik lieliski sakārtojās, iesākumā bija bail šo pašu izmēģināt ar nakts miedziņu, bet izdomāju noriskēt. Man par brīnumu – arī uz nakts miedziņu viņš tieši tāpat aiziet čučēt viens. Vienīgi aizvakar pasēdēju viņam klāt, jo mums atkal ir uznācis zobu laiks, bija diezgan uzkāpusi temperatūra, bija nedaudz kreņķīgs, tāpēc, lai lieki nesatrauktu pasēdēju tās desmit minūtes, kamēr viņš aizmieg, pie viņa. Mums izdodas, un tas man patiesi ļoti priecē. Jo man kā mammai pirmo reizi, šīs visas pārmaiņas ļoti biedē. izkāpt no tik ļoti ierastā, no komforta zonas un nenoliedzami arī bailes - a, ja nu neizdosies? Viss grūtākais jau ir saņemties šīm gaidāmajām pārmaiņām, bailes no nezināmā, vēl nepieredzētā.