Agrīnajā bērna vecumā vecākiem ir jāiesaistās rotaļās ar bērniem

Katra nākamā diena ir solis uz priekšu bērna attīstībā. Bērns apgūst jaunas zināšanas, paplašina savas rotaļāšanās un komunikācijas iemaņas. 

Kā būt klāt bērnam, viņam augot un attīstoties, vienlaikus nekavējot progresu, vaicājām Santai Peipiņai, privātās pirmsskolas izglītības iestādes CreaKid skolotājai.

Ja mazais vēlas būt priekšnieks

Nereti novērojamas situācijas, kad mazais vēlas būt priekšnieks un komandēt arī pieaugušo. Ko darīt? Santa Peipiņa atgādina, ka visam ir savas robežas un, piemēram, pirmsskolā ir katram bērnam izveidoti savi noteikumi, kas jāievēro, un šādu pieeju var ieviest arī mājās. “Cik bērnam ir gadu, tik noteikumu viņam arī jāievēro,” iesaka skolotāja, minot, ka viens no teikumiem varētu būt – katrai lietai ir sava vieta. Tas nozīmē, ka brīdī, kad bērns beidzis spēlēties ar vienu lietu, tā jānoliek vietā. Tā bērns apgūst arī sistēmu.

Rezultātus nes uzslavas

Bērna agrīnajā vecumā ir svarīgi, lai vecāki iesaistītos rotaļās, jo šis ir laiks, kad bērns tikai mācās rotaļāties un draudzēties ar citiem. “Trīs gadu vecumā bērns jau ir ieinteresēts ar citiem socializēties un draudzēties, bet, lai līdz tam nonāktu, tas ir jāiemācās,” atgādina S. Peipiņa, sakot, ka esot viens pats bērns to neiemācīsies.

Tajā pašā laikā jāatceras, ka vecākiem nevajadzētu labot bērnu radošos darbiņus, jo katrs no tiem ir unikāls, tāpēc mazais būtu par tiem jāuzslavē, jo tikai uzslavas nes rezultātus. S. Peipiņa: “Manuprāt, jebkurš bērna radītais darbs ir novērtējams un nav vajadzīga iejaukšanās, lai to izlabotu. Pieaugušais var bērnam pastāstīt, kā kaut ko varētu izdarīt labāk un savādāk, bet ne pārlabot bērna darbu."

Bērna rotaļāšanās prasmes pastāvīgi attīstās un, lai ilustrētu rotaļāšanās prasmju attīstību, Santa Peipiņa salīdzinājumam izmanto LEGO klucīšus, stāstot: “Agrīnajā bērna vecuma posmā bērni ceļ tikai torņus un tas jau būs sasniegums. Vidējā vecumā bērns, būvējot LEGO, vadīsies pēc bildēm un centīsies tās atdarināt, bet vecākajā posmā fantāzijai robežu nav un bērni ceļ neiedomājamas pašu izdomātas lietas.”

Robežām un noteikumiem ir jābūt

Speciāliste atgādina, ka bērnam ir jāiemācās izpildīt norunas. Tas nozīmē, ka tad, ja abpusējā sarunā ir noteiktas robežas, pieņemti noteikumi, tie arī jāizpilda nevis jāļauj tos pārkāpt. Pretējā gadījumā arī citās reizēs bērns vadīsies pēc uzskata, ka robežas jebkurā gadījumā tāpat jau var pārkāpt, tāpēc gadījumā, ja rotaļāšanās laikā par norunu tiek aizmirsts, bērnam par to jāatgādina. 

Piemēram, ja noteikumi pārkāpti, bērnam var teikt: “Šoreiz tu noteikumu pārkāpi, bet būtu labi, ja nākamreiz tā nedarītu. Bērniem mēdzu teikt, ka tad, ja šobrīd neizdarīs to, kas tika sarunāts, viņi netiks pie nākamās lietas. Vai arī, ja netiks sakārtotas mantas, nākamreiz spēlēšanās varbūt nebūs” kā piemēru min skolotāja.

Ļaut situācijas risināt pašiem

Labu gribot, pieaugušie bieži vien cenšas daudz ko izdarīt bērnu vietā, arī atrisināt viņu konfliktus ar vienaudžiem, taču lieki.

Speciāliste uzsver, ka pieaugušajiem jāļauj 3-4 gadus veciem bērniem jau pašiem risināt situācijas. Tiesa, pieaugušajam jāseko līdzi tam, kā situācija attīstās, un vai nav vajadzības iesaistīties.

Gadījumā, ja bērni paši sekmīgi atrisina konfliktu un nonāk pie pozitīva iznākuma, jāiesaistās nav, taču, ja situācija pāraug vēl lielākā konfliktā, pieaugušajam būtu jāiesaistās un jānoskaidro abu bērnu viedoklis par notikušo.

Kā runāt ar dažāda vecuma bērniem

Interesanti, ka sarunas veids ar bērnu dažādos vecuma posmos ir atšķirīgs. Piemēram, ja agrīnajā vecuma posmā bīstamības gadījumā ar bērnu jārunā konkrēti, piemēram “Nedrīkst, būs sekas!”, tad pēc trīs gadu vecuma bērnam jau var padziļinātāk skaidrot, kas var notikt. Jāatceras, ka līdz trīs gadu vecumam bērni padziļinātu skaidrojumu neuztver.

Ja agrīnajā bērna vecuma posmā ir jārunā konkrēti, jo bērns dziļāku sarunu nesaprot, tad pēc trīs gadu vecuma ieteicams padziļinātāk izrunāt jautājumus, iztaujājot, kā bērns jūtas, kā viņš justos, ja atrastos otra situācijā. Santa Peipiņa mudina ar bērniem vairāk runāt par emocijām, skaidrojot viņa izjūtas un palīdzot saprast, kuros brīžos bērns ir dusmīgs vai priecīgs.