Adaptēšanās dārziņā-kā pa kalniem

Nu ko ir pagajusi nedēļa kopš esam uzsākušu bērnudārza gaitas.

Kā mums iet?

Atdzīšos iet kā pa kalniem.Celšanās uz dārziņu ir pozitīvas.Kristiāns ceļas ar prieku smaidošu sejiņu un pat neprotestē agri celties.

Pašlaik uz dārziņu dodamies ar ratiem ,jo no rītiem esam slinki gājēji un pus ceļu vēlas lai viņu mamma nes.

Nonākot bērnu dārzā mazais priecīgi kāp pa trepēm uz savu grupiņu.Ar prieku un bz protestēšanas varam pārģerbties.

Bet kad jāiet grupā tad ir dažādas emocijas.

Pirmajās dienās pat atā mammai neparādija iesrēja grupiņā pie saviem jaunajiem draugiem.Bet jau šajā nedēļā mazias ir sapratis ka mamma ies prom un nelaiž vaļā roku un nevēlas ie grupiņā.

Bet pēc brokastīm kad Kristiāns saprot ka mamma nau blakus sākas lielās asaras un punķi.Tad vairāk nau vajadzīgas ne mantas ne bērni.Iet pie audzinātājas sēz klēpī un raud.Viņš nelaiž audzinātājai nevienu citu bērnu klāt tikai viņš.

Pakaļ nākot parasti pie pusdienu galda dzirdams ka raud.Viņš atsakās pats ēst un gaida kad viņu baros ,jo pats vēl pastāvīgi nau iemācijies ēst.Protams audzinātāja pabaro bet vienalga ir lielā raudāšana.

Adoptēties ir mums grūtāk negā biju domājusi.

 Tākā grupiņās ir pa divām audzinātājas viņas mainās ar dienu grafiku,.Katru dienu mainas audzinātājas  un mazajam rodas maziņš stresiņš.

Bet ieraugot mammu skrien klāt un velk ārā no grupiņas un rāda ka beidzot jāiet mājās.

Jau pirmās pazīmes ir bijušas ka parādās tepmratūra un naktīs slikti guļ.

Tā nu mums iet,bet ceru ka drīz mēs adoptēsimies un būs mierīgākas dārziņa gaitas.

Uz tikšanos Sintija.