Velosipēdistu vasara

Šodien vēlētos aicināt parunāt par bērniem un velosipēdiem – kādā vecumā bērniem iegādājāties pirmo velosipēdu, kādu velosipēdu izvēlējāties un kāpēc, kā bērnam kopumā veicies ar braukšanas iemaņu apgūšanu.

Daloties mūsu pieredzē, tad pirmo velosipēdu puikam iegādājāmies kā 2 gadu jubilejas dāvanu, gan pasniegta tika īsi pēc jubilejas, aprīļa sākumā. Izvēle bija par labu „ķīnietim”, nevis firmas velosipēdam, jo bērna auguma „gabarīti” bija tādi, ka 12’’ velosipēds bija pēc izmēra pārāk precīzs, kas nozīmē – labākā gadījumā lietošana būs 2 sezonas, bet var gadīties, ka nākošā sezonā jau par mazu, savukārt 16’’ velosipēds izskatījās mazu kripatiņu par lielu, ar kājām zemi aizsniegt varēja, taču velosipēda svars varētu būt apgrūtinājums, kas nozīmē – pirmajā sezonā tāda ķēmošanās vien sanāks, kamēr bērns, visticamāk, augumā pieaudzis būs tikai nākošajā sezonā. Lai nu tas finanšu ieguldījums būtu iespējami patīkamāks, izvēlējāmies 12’’ „ķīnieti”. Kas pozitīvi „ķīnietim” – tas ir salīdzinoši vieglāks kā firmu velosipēdi (laikam ietaupa uz metālu), tātad vieglāk bērnam pašam ar to tikt galā cilājot. Mums arī nebija lielas bažas par velosipēda saplīšanu, jo vīra darbības sfēra ir visai tehniska, viņš jebkuru vainu tātad salabos bez vajadzības meklēt citu meistaru.

Protams, bērna sajūsma bija liela, bet bija jāapgūst pedāļu mīšanas tehnika. Vīrs veica šādus tādus uzlabojumus, pēc kuriem bērns ļoti ātri apguva, kā tad velosipēds tiek uz priekšu (viņa gadījumā – arī uz atpakaļ), tā nu sākās viņa riteņbraucēja karjera. No maija mēneši līdz jūnija beigām braukāšanās galvenokārt bija pa gludākām virsmām, bet no jūlija jau bērns brauca pa jebkādiem zemes ceļiem, bezceļiem vai zāles segumiem (ne pļavām). Līdz pat oktobrim bērns baudīja savus riteņbraucēja priekus pa lauku, pēc tam līdz šī gada martam – pa dzīvokli, cik nu tas ir iespējams, vai pie omes mājās, kur plašumi šim mērķim ļoti pat pieklājīgi. Kad šogad puika pavasarī laukā sāka braukt ar savu mazo ritenīti, skats bija diezgan amizants, jo ritenis viņam tiešām sāka izskatīties par mazu. Nodomājām – nē, lai vispirms iemācās braukt bez papildriteņiem, tad pirksim jaunu. Tad nu aprīlī joka pēc uzjautājām puikam, vai negrib noņemt papildriteņus, vienu sezonu tomēr jau braucis, varbūt līdzsvars uztrenēts. Diemžēl, kā palaidu viņu vaļā, pēc pirmā pedāļu apgrieziena puika bija gar zemi un pieprasīja atpakaļ papildriteņus. Ar vīru tik nospriedām – par agru sapriecājāmies, diezin vai vēl līdz vasaras beigām brauks bez papildriteņiem.

Lai dažādotu aktivitātes, aprīļa beigās bērnam iegādājāmies Mondo skrejriteni ar priekšējiem 2 un aizmugurējo 1 riteni. Šim skrejritenim ir ļoti savdabīgs stūres mehānisms, kas visai noteikti stimulē bērna līdzsvara izjūtu un trenē velosipēda braukšanas prasmju labākai apgūšanai.

Diemžēl pēc pusotra mēneša skrejriteņa braukāšanas, bērnam tas apnika, no ikdienas aktivitātēm tika "izņemts" un atgriezās pie velosipēda. Pēc tam sāku vērot, ka bērna riteņbraukšanas prasmes ir manāmi uzlabojušās, ka atbalsts uz papildriteņiem braukšanas brīdī nav praktiski nemaz, līdz ar ko itin bieži atkal sāku piedāvāt tos noņemt, bet bērns (kā jau liels prātvēders) visu laiku atteica, ka neesot vēl pietiekami liels izaudzis, ka vēl gribot braukt ar mazajiem ritentiņiem. Aizgājušā svētdienā pēkšņi viņam ievajadzējās, lai tētis papildriteņus ņem nost. Vīrs sākumā tielējās, ka negrib to darīt, ka tāpat tūlīt būs jāskrūvē atpakaļ, bet nu beigās piekrita. Pēc papildriteņu noskrūvēšanas, pieturēju bērnam velosipēdu, lai uzsākšana vismaz ir bez kritiena, un jau gaidīju, ka novelsies, domās plānoju paskaidrojošu un mierinošu tekstu, bet mums par ļoti lielu izbrīnu bērns mierīgi aizbrauca! Pārsteigums bija milzīgs, emocijas tādas, ka caur smiekliem pat apraudājos, jo šis jaunais pavērsiens savā ziņā ir līdzvērtīgs patstāvīgas staigāšanas uzsākšanai. Šajā dienā gan braukšana nebija ilga, jo bērns bija vīlies, ka nu nevar pats uzsākt braukt, bet apstājoties velosipēds gāžas, tādēļ ātri vien viss tika likts pie malas. Nākošā rītā cēlās ar vārdiem, ka tētim esot papildriteņi jāskrūvē atpakaļ. Pierunāju, ka šodien lai vēl pamēģina bez, ja tomēr nesanāks nekā, tad arī skrūvēsim. Vakarpusē patrenējās pārdesmit minūtes un saprata arī, kā uzsākt un apstāties bez kritieniem. Vēl jau prasme nedaudz „aizķeras”, bet tas jau sīkums – uz īstā ceļa ir ticis.

Tagad mums, vecākiem, priekšā ir grūtā 16’’ velosipēda izvēle. Šo gan vēlētos tādu kārtīgu, jo ceru, ka vismaz 3 sezonas derēs, tādēļ mammām, it sevišķi tām, kuru mazie brauc arī kādās sacensībās, padalieties, kādu firmu velosipēdi ir kvalitatīvāki un vieglāki, ja zināt, uzrakstat arī velosipēda svaru.

Tāpat vēlētos uzzināt arī par bērnu riteņbraukšanas sacensībām – kā tas viss notiek, jo ļoti vēlētos savu puiku sākt ievirzīt kādās organizētās sportiskās aktivitātēs, tā kā nākošā pavasarī jau būs 4 gadi, kad, pieļauju, bērns ir pietiekami liels, lai piedaloties saprastu dažādus „spēles noteikumus”. Kādēļ gan lai šīs sportiskā aktivitāte nebūtu riteņbraukšana?!