Ķermeņa masāža
18.05 16:00-17:00
Brīvo vietu skaits: 1
Nav nekāds noslēpums, ka ģimenēs gadās situācijas, kad vecāku starpā nevalda vienprātība par to, kā tad jāaudzina savas atvasītes. Bērni to māk lieliski izmantot savā labā, tieši tādēļ būtu nepieciešams atrast kādu vidusceļu audzināšanas jautājumos.
Bieži vien vai nu viens, vai otrs no vecākiem dažādos jautājumos reaģē atšķirīgi, piemēram, tētis ir pielaidīgāks, nekā mamma. Vai šāda rīcība var kaitēt bērnam?
Jau no agras bērnības mazuļi sastopas ar dažādiem audzināšanas stiliem: vecākiem ir savs priekšstats par audzināšanu, vecvecākiem atkal savs. Tātad – saskare ar dažādiem audzināšanas stiliem un priekšstatiem piederas pie bērnu ikdienas dzīves. Saskarsme ar vecākiem ir savādāka, nekā saskare ar vecvecākiem, audzinātāju bērnudārzā vai auklīti. Bērns līdz ar to mācās salīdzināt un secina, kurš audzināšanas modelis viņam ir pieņemamāks. Saskare ar dažādiem audzināšanas modeļiem bērnam iedveš pašpārliecinātību un spēju uzticēties pašiem sev, lai neapjuktu dažādās ikdienas situācijās un spētu patstāvīgi spriest.
Katrā gadījumā, pie uzskatu atšķirībām, ir jāievēro divi pamatnosacījumi:
- Bērniem ir jāzina, pie kura, vai kur viņi var vērsties vai pieturēties situācijās, kurās abām pusēm trūkst vienotības. Ja šajā jautājumā nepastāv vienotība, bērns izspēlēs iesaistītās puses vienu pret otru.
- Dažādi skatu punkti uz problēmu nedrīkst būt kā iegansts, lai pieaugušie tādejādi iegūtu bērnu mīlestību, piemēram, sakot : „Pie manis vai ar mani tu vari atļauties vairāk, nekā...”, vai arī noniecināt otru personu, sakot: „Es esmu jaukāks pret tevi, nekā...”. Tas bērnos rada lojalitātes konfliktu.
Dažādi uzskati bērnu audzināšanas jautājumos noteikti nenozīmē to, ka viens audzina labāk, nekā otrs. Atšķirības bieži vien ir saistītas ar tuvību un distanci. Jo tuvākas attiecības ar bērnu ikdienā veidojas, jo vairāk kopā tiek izdzīvotas dažādas grūtības, jo biežāk audzināšanu vecāki vai iesaistītās personas sāk uztvert kā stresu, kā arī bērni aizvien labāk iepazīst vecāku vājās vietas.
Tādēļ audzināšana/ikdiena vecāku un bērnu starpā pildās ar piktumu, kā arī visas iesaistītās personas ar laiku var kļūt pārlieku nervozas un neobjektīvas.
Izeja – vienošanās par robežām un rituāliem
Dažkārt ir nepieciešama distance, lai varētu ar vēsu prātu novērtēt situācijas, kuras rodas bērnu audzināšanas jautājumos. Šādā gadījumā jāizmanto tēva potenciāls, jo joprojām ir tā, ka tēti mājās uzturas salīdzinoši īsāku laiku( vismaz bērna pirmajā dzīves gadā), jo strādā pilnu darba dienu. Tādejādi attiecības ar bērniem tēvam ir vairāk distancētas. Šajā gadījumā distance nenozīmē, ka attiecības tētim ar mazuli ir mazāk emocionālas un dziļas. Arī distancētas attiecības, tāpat kā jebkuras citas, ir jākopj, to var lieliski izdarīt ar rituālu palīdzību.
Dažu tētu atrunas, ka viņi ir pārāk noslogoti darbā, tādēļ nespēj izveidot ciešas attiecības ar saviem bērniem, nav nopietni vērā ņemamas. Daudziem bērniem patīk tieši tas, ka, kamēr mamma redz visu un zina visu, iedziļinās ikkatrā detaļā, tētis var mammas „varu” padarīt relatīvāku, BET ne apšaubīt.
Ko tas nozīmē? Dažādi audzināšanas stili nozīmē to, ka vecāki spēj vienoties par to, ka ir nepieciešamas robežas, likumi un rituāli, tomēr spēj pieņemt to, ka tie var būt dažādi.
Bērniem ir jāapzinās, ka viņi atrodoties mājās, bērnudārzā, pie vecvecākiem vai auklītes piedzīvos dažādus audzināšanas stilus, kuri atšķiras. Tomēr atšķirīgajā audzināšanā ir paslēpts arī kāds āķis. Bieži gadās tā, ka iesaistītās puses aizmirst bērns labklājību, bet koncentrējas uz to, lai pierādītu pretējai pusei, kurš tad ir tas labākais. Tādā gadījumā bērna labklājība un bērna personība tiek nobīdīta otrajā plānā. Šādu rīcību pamatā bieži vien slēpjas problemātiskas attiecības partneru starpā vai arī attiecību konflikti. Tiecoties pēc bērna uzmanības, un it kā rūpējoties par viņa labklājību, tētis un mamma, vecāki un vecvecāki cenšas viens otru pārtrumpot arī ar materiāliem labumiem, nemaz nepamanot, ka bērns tikai tiek ierauts lojalitātes konfliktā.