Pats īpašākais visā kosmosā...

Reiz dzīvoja smilšu graudiņš. Tas bija mazs punktiņš starp miljoniem citu. Reiz dzīvoja mazs Ernests, viņš ir mazs puikiņš starp miljoniem citu, bet saviem vecākiem viņš ir visīpašākais visā kosmosā.

Kopš šī gada maija, kad pasaulē ieradās  mūsu Ernijs, dzīve ir pilnīgi izmainījusies. Pasaulei nav vajadzīgs miers, bet interesantums, un trijatā dzīve patiešām ir kļuvusi daudz krāsaināka un aizraujošāka. Katra diena ir prieka un mīļuma piepildīta. Katrai dienai, pat vispelēkākajai, ir krāsas un jēga. Jo ir divas mazas acis, kas gaida, lai tajās ielūkojas. Jo ir divas mazas ausis, kas vēlas mīļus vārdus, priecīgas dziesmiņas un Vinniju Pūku. Jo ir divas mazas rokas, kurām vajadzīgs mammas un tēta pieskāriens un siltums. Jo ir mazs bērniņš, kurš ir mūsu lielais prieks.

Jāsaka gan, ka pirmie pāris mēneši man kā mammai nebija viegli, jo ik dienas milzīgs satraukums mijās ar baiļpilnu sajūtu, ka kaut ko varu izdarīt nepareizi, ka kaut kas var nebūt kā vajag. Taču gāja dienas un līdz ar tām pie manis nonāca atklāsme, ka dzīve ir pārāk īsa, lai satrauktos, daudz lietderīgāk šo laiku ir izmantot priecājoties par mazo cilvēciņu.

Jā, es zinu, ko nozīmē naktī 20 reizes skriet pāri visai istabai pie bērna gultiņas, es zinu, kā ir, kad kaimiņš aiz sienas dusmojas, jo gribējis celties sešos, bet piecēlies četros. Arī to, kā piecos no rīta lasīt „Vinniju Pūku” skaļā balsī, jo mazais cilvēciņš ir piecēlies možs un laimīgs un grib, lai viņu izklaidē. Bieži vien trauksmaino nakšu dēļ izskatos pēc zombīša, taču man ir vienalga, vai es esmu zombītis, vampīrs vai no kalna ripojošs arbūzis, jo manā dzīvē ir kaut kas ārkārtīgi svarīgs – un tas ir mūsu mazais Ernests.

Šo trīs mēnešu laikā esam pārdzīvojuši gan ilgstošus miega un bezmiega periodus, pirmās trakās pumpas, sāpīgās vēdergraizes un visādus citādus kreņķus, taču esam piedzīvojuši arī neiedomājamu prieku un sajūsmu par mazo dzīvībiņu. Un, lai arī cik grūti ir piecelties četros no rīta, tad, kad tu ieraugi, ka tur – savā gultiņā, ir pamodies viens mazs, mīļš bēbītis un tik jauki smaida tieši tev, tu saproti, ka dzīve tomēr ir varen jauka.

Bērniņš ir lielas rūpes, bet vēl lielāks prieks. Lai arī dažkārt jūtos kā iemesta dziļā, tumšā rūpestu jūrā, ik dienas mani pārņem laimīgi brīži, kad tā vien šķiet, ka visa pasaules gaisma salīst man acīs, piepilda sirdi un caur pirkstgaliem atgriežas pasaulē.

„Bērni ir lielākā tavas dzīves svētība un viņi būs mazi tikai vienreiz. Liec viņus pirmajā vietā un tava dzīve uzplauks.” /Robins S. Šarma/

Mana dzīve ir uzplaukusi!