Pašregulāciju bērns iemācās ar laiku!

Kas ir pašregulācija? Kā tā aug un attīstas bērnā, pastāstīs psiholoģe Diāna Zande, kas Māmiņu Kluba Vecāku skolā vada "Bērnu psiholoģiskās audzināšanas" lekciju ciklu.

Kas ir pašregulācija?

"Iedomājieties, ka mazs bērns vai zīdainītis grib ēst. Viņš raud. Tad, kad ēst grib gadu vecs bērns, arī viņš kliedz un raud, bet ne uzreiz, jo vispirms viņš vecākus par to informē kādā citā veidā. Trīsgadnieks jau pats var pieiet pie ledusskapja, to attaisīt un sameklēt ko ēdamu. Savukārt 12 gadus vecs bērns ēdamo ir spējīgs sev sarūpēt patstāvīgi, pajautājot vecākiem naudu pārtikas iegādei vai arī pagatavojot sev kaut ko vienkāršu," stāsta psiholoģe. 

Respektīvi, pašregulācija cilvēkam nepiemīt no dzimšanas brīža jeb zīdaiņa vecuma. Tā attīstās ar laiku! 

Diānai Zandei ir daudz piemēru, kas palīdz vecākiem labāk izprast to, kas notiek ar viņu bērniem. Viens no tiem ir šāds: "Ir emocionāli nelīdzsvaroti cilvēki, kuriem sevi regulēt ir grūti. Tātad viņiem ir vāji attīstītas reakcijas regulējošās spējas, kas pieder nervu sistēmai, tātad – temperamentam."

"Un svarīgi ir atcerēties, ka Jūsu bērniņam temperaments piedzimstot ir daļēji attīstīts! Tātad – reaktīvās funkcijas ir, bet regulējošās funkcijas sākumā nodrošināt jūs - vecāki. Vēlāk tās attīstās pašas, jo bērniņš mācās sevi regulēt. Lai viņš to veiksmīgi apgūtu, bērnam ir vajadzīgi vecāki, kuri to māca, kā arī labvēlīga vide, kurā viņa reaģējošās lietas netiek pastiprinātas," psiholoģe uzsver. 

Piemēram, ja ikreiz, kad bērns kaut ko grib, viņš dusmīgi bļauj, bet vecāki kliedz pretī, tad viņā tiek attīstīta bļaušana. Savukārt, ja brīdī, kad bērns bļauj, vecāki spēj būt mierīgi un atbildēt: „es redzu, ka tu šobrīd esi dusmīgs un neapmierināts - nāc, es tev palīdzēšu, mēs tiksim galā!”, respektīvi – ja vecāki māca ar savu piemēru un vidi veido mierīgu, arī bērns mācās sevi vairāk regulēt.

Temperaments attīstas, nobriestot galvas smadzenēm, un tas notiek vides ietekmē. Tas nav liktenis – „mūsu bērns tāds piedzima un nekas tur nav maināms”.

Savukārt, ja runājam par gēniem, tie, protams, ir mums visiem, bet gēnu iedarbība daudz lielāka ir vecumā, nevis bērnībā! 

Bērnībā daudz vairāk visu nosaka vide un tas, kā mēs paši pret bērniņu izturamies.

"Aptuveni līdz sešdesmitajiem gadiem valdīja uzskats, ka vecāki ir vainojami pie jebkuras bērna sliktās uzvedības, jo slikta uzvedība tika uzskatīta tikai un vienīgi par sliktas audzināšanas sekām," atklāj psiholoģe. 

Tad iedomājieties, kā bērni jutās, kad pastāvīgi tika saukti par izlaistiem.

Noteikti arī šobrīd daudziem vecākiem citi to saka... 

Psiholoģe aicina iedomāties divus divgadniekus. "Vienu, kurš nelabprāt pieņem jauno, ir kluss un ar tendenci vairāk izrādīt un uz āru paust negatīvo, bet otru, kurš ir ļoti pozitīvs un atvērts visam jaunajam. Abi šie bērni nonāk vienā ballītē, kurā ir daudz bērnu, kliegšana un troksnis. 

Kā Jums šķiet, vai abi šie bērni jutīsies vienādi?

Nē! Protams, ka viņi jutīsies atšķirīgi, jo bērnam, kuram ir noraidoša pieeja, piemēram, klauns var likties kaut kas briesmīgs, kamēr otram – atvērtākajam - viss varbūt šķitīs jauns, interesants un tāds, ko vērts izmēģināt!"

Rezultātā iznāk, ka esot vienā pasākumā, katrs no bērniem patiesībā piedzīvo citu ballīti. Pieredze ir tā, kas kaut ko iemāca, un katrs no viņiem  šajā ballītē iemācās ko citu! 

„Katrs no mūsu bērniem dzīvo citu dzīvi, jo katram ir savas reakcijas, cita intensitāte, cits slieksnis. Un līdz ar to mums vecākiem dažreiz ir grūti saprast, kāpēc bērna izjūtas un arī viņa rīcība tik jaukā vietā ir nesaprotama,” skaidro psiholoģe.

Diāna Zande turpina: "Parasti vecāki ir tie, kam vienas bērna temperamenta iezīmes patīk labāk nekā citas, jo bērniņš ar mērenu uzvedību, bez lieliem un biežiem emocionālajiem "izvirdumiem", dzīvi ar viņu tomēr padara vieglāku.

Ar šādiem bērniem vecākiem ir vieglāk tikt galā, tāpēc viņi gribētu mierīgus, prognozējamus bērniņus. Tomēr bērnu temperaments nav vērtējams kā kaut kas tāds, kas vienam ir labāks, bet otram - sliktāks!

Galvenais ir katram temperamentam atrast piemērotu pielietojumu. Piemēram, spilgti, emocionāli cilvēki sevi bieži "atrod" mākslā. Fiziski aktīvi cilvēki atrod sevi darbos, kuros ir jākustas.  Savukārt cilvēki, kuri ir noraidoši pret jauno, iespējams, strādās kādu ļoti konservatīvu darbu," tā Diāna Zande.  

Kādas ir tava bērna temperamenta spilgtākās iezīmes un kā viņam iet ar pašregulāciju?

Māmiņu Klubs

PIESAKIES UZ MK VECĀKU SKOLAS NODARBĪBĀM PIE DIĀNAS ZANDES!