Otrs bērns ģimenē?

Ģimenē ienākot otram mazulim, pirmā lieta, par ko vecāki vienmēr uztraucas, ir kā to pateikt vecākajam bērnam. Nereti viņi jūtas pat vainīgi par to, kas vēl nemaz nav vēl noticis.

It kā lai padarītu šo fakta pieņemšanu vieglāku, vecāki saka, ka būs māsiņa vai brālītis, ar ko kopā varēs spēlēties, taču tie ir meli. Kad bērniņš ir tikko piedzimis, viņš nav spēļu biedrs, bet gan mazs cilvēciņš, kurš jāaprūpē.

Vecākiem, stāstot par jaunpienācēju ģimenē drīzāk vajadzētu stāstīt, ka tad, kad mazulis beidzot būs ieradies, vecāki lielu daļu laika būs aizņemti ar bēbīti. Taču vajadzētu atgādināt, ka vecākais bērns vienalga ir un būs sevišķs un īpašs.

Lai neatņemtu laiku vecākajam bērnam, visvienkāršākais veids ir sadalīt pienākumus ģimenē – kamēr māmiņa ir aizņemta ar jaundzimušo, tētis var veltīt laiku vecākajam darot to, ko bērns vēlas, piemēram, zīmēt, spēlēt bumbu.

Labākais vecums otram bērniņam

Katrā vecumā vienīgajam bērnam ģimenē būs sāpīgi savas pozīcijas atdot "konkurentam" - jaunākam brālītim vai māsiņai. Optimāla ir vismaz 3 gadu starpība starp vecāko un jaunāko bērnu. Piemēram, trīsgadnieks jau ir pietiekami pieaudzis, attālinājies no mammas, sācis aktīvi iepazīt pasauli, un arī pati māmiņa ir atguvusies no iepriekšējās grūtniecības.

Dažādas bērna psiholoģiskās lomas, atkarībā no tā, vai bērns ir vecākais, jaunākais vai vidējs bērns, veido arī bērna raksturu.

Vienīgajam (t.i. arī vecākajam) bērnam ir grūtāk dalīties ar kādu, jo viņš ir pieradis būt viens, pieradis pie uzmanības un uzslavām, kas tikušas viņam vienam. Vecākajam bērnam ir grūtāk samierināties ar zaudējumiem. Vidējam bērnam ir visgrūtākā pozīcija ģimenē, jo nereti viņš arī tiek vismazāk pamanīts, līdz ar to arī novērtēts. Jaunākajam bērnam ir risks kļūt izlutinātam, vai atrasties mūžīga bērna lomā ("Ak, viņš jau vēl ir maziņš", lai gan bērnam jau ir astoņpadsmit gadi).

Biežākās kļūdas, kad ģimenē ienāk otrs bērniņš

Nedrīkst bērnam atņemt bērnību, un likt auklēt mazo brālīti vai māsiņu. Vienā dienā viņš tiek padarīt par LIELĀKO, VECĀKO, PIEAUGUŠĀKO UN ATBILDĪGĀKO. Tā tomēr bija vecāku izvēle - laist pasaulē vēl vienu bērnu, un viņiem pašiem arī ar šo bērnu ir jātiek galā.

Vecāki parasti fokusē visu savu uzmanību uz gaidāmo bērnu, taču pareizāk viņiem būtu emocionāli vairāk fokusēties uz vecāko, jo viņš bija tas, kurš līdz šim sēdēja uz troņa un bija vienīgais ķeizariņš, bet tagad atnāk viens cits, kurš dabū mammas pupu, (lai gan mamma taču agrāk bija teikusi, ka tur vairs nekā nav!), gan arī dzīvojas pa mammas rokām, un vēl vecāko bērnu aizsūta uz bērnu dārzu! Tā ir būtiska trauma vecākajam bērnam. Fakts ir arī tāds, ka tikko ģimenē ienākušajam bēbim vairāk izsalkums liek tiekties pēc mammas, bet vecākais vēlas saņemt tieši viņas mīlestību.

Kļūda ir arī vecāko bērnu sūtīt šajā laikā pie omītes, vai uz bērnu dārzu. Visticamāk, vecākais bērns neiemīlēs jaunāko par šādu "nodarījumu". Jo, bez visām citām pārestībām, viņu vēl izdzen no mājas un aizsūta trimdā! Tāpēc bērnu dārza gaitas noteikti nevajag ieplānot līdz ar otrā bērna piedzimšanu.

Kā tikt galā ar greizsirdību?

Pats svarīgākais ir laicīgi sagatavot vecāko, un stāstīt jau grūtniecības laikā, ka mammas puncī slēpjas māsiņa vai brālītis. Kā piemēru vajag minēt citas radu, draugu ģimenes, kurās jau aug divi bērni un stāstīt par priekšrocībām.

Kad vecākais sasniedzis 3 gadu vecumu, var apmeklēt psihologu, piemēram, smilšu terapijas nodarbības.

Mamma vai tētis dažādos veidos var izrādīt mīlestību vecākajam, kaut vai, ierunājot mīļumvārdus kasetē, ko bērns var klausīties.

Atrast īpašu laiku tieši vecākajam priekš samīļošanas, paņemšanas klēpī. Kad jaunākais bēbis tiek pabarots, mamma var viņu atdot tētim, bet pati paspēlēties ar vecāko vai palasīt pasaciņu tieši viņam.

Ieviest vakara rituālus, kas ir vienādi katru reizi - tas bērnu nomierina un ļauj saprast, ka vecāku mīlestība nekur nepazudīs.

Jebkuras pārmaiņas (atradināšanu no autiņbiksītēm un pudelītes, pieradināšanu gulēt atsevišķā gultā) labāk plānot līdz jaunākā bērna piedzimšanai. Pretējā gadījumā vecākais domās, ka "mīļās" lietas atņēmis tieši jaunākais, un neuztvers to kā savas dabiskas attīstības gaitu.

Greizsirdība parasti izpaužas tad, kad bērns nav pārliecināts, ka viņu mīl. Tātad, vecākiem ir jādara viss, lai bērns to sajustu.

Ja Tev ir vismaz 2 bērniņi, padalies pieredzē, vai bērni ir greizsirdīgi!