Kad ģimenē piedzimst vēl viens mazulis, dažkārt tas ir ļoti liels pārbaudījums vecākajam bērnam. Ko darīt un kā mazināt viņa greizsirdību? Un kā parādīt, ka mamma un tētis viņu joprojām mīl tikpat stipri kā iepriekš? Nereti māmiņas žēlodamas vecākos bērnus pēc brālīša vai māsiņas piedzimšanas, nelaiž vairs uz bērnudārzu. Vai tas ir pareizi? Šos jautājumus uzdevām psihoterapeitei Aelitai Vagalei.
Vispirms vecākiem jāzina, ka patiesībā greizsirdība uz jaundzimušo brāli vai māsu bērniem ir jebkurā vecumā, tikai tās izpausmes ir dažādas. Iespējams, jo vecāks bērns, jo vairāk viņš centīsies savu satraukumu par pārmaiņām apspiest un neparādīt. Turpretim mazāks bērniņš savu greizsirdību izrādīs visai tieši - stumjot mazo ārā jo mammas klēpja, vai pieprasot viņas uzmanību tieši tajā laikā, kad brālītis vai māsiņa tiek barots. Greizsirdība nav nekas cits kā vēlme pārliecināties par savu nozīmību un vietu ģimenē - vai mani mīl, vai mana vieta nav aizņemta? Gluži tāpat kā pieaugušie, kuru dzīvē parādījies sāncensis (sāncense), mazie cilvēki izjūt sirdssāpes, pašvērtējuma svārstības, dusmas un nemieru. Tas, cik ātri tiks aprasts ar jauno situāciju, lielā mērā atkarīgs no bērna sagatavošanas brāļa vai māsas ienākšanai māmiņas grūtniecības laikā. Svarīgi, lai mazulim viņam saprotamā veidā, atbilstoši vecumam tiktu pastāstīts par pārmaiņām, kas notiks. Nevajadzētu solīt to, kas nebūs, lai nebūtu vilšanās - piemēram, tūlītēju rotaļu biedru.
Jo paies zināms laiks, līdz tas varēs notikt un bērnam šis laiks nav tas pats, kas pieaugušajam.
Īpaši izteikta greizsirdība varētu būt trīsgadniekiem, un jaunākiem bērniem. Bērnam līdz aptuveni gada vecumam mamma ir ļoti svarīga - veselīgas psihoemocionālās attīstības nodrošināšanai. Trīsgadnieks, savukārt, savas egocentriskās domāšanas dēļ ir visai maz spējīgs iejusties citu ādā, tādēļ ar viņu būs grūti sarunāt par uzmanības dalīšanu - viņam pienākas viss! Aptuveni četru gadu vecumā un vēlāk bērns jau spēj piekāpties, ievērot dažus noteikumus, viņam parādās draugi ārpus ģimenes - bērnudārzā, pulciņos. Tādēļ šajā vecumā tas varētu nebūt tik problemātiski, ja vien māte bērnu nav audzinājusi kā ļoti atkarīgu no sevis.
Kad jaundzimušais ienāk ģimenē, ir ļoti svarīgi vecākajam bērnam saglabāt vismaz svarīgākos ierastos rituālus - kurš viņu liek gulēt, kurš ved uz bērnudārzu utt. Ja tas nav iespējams, par to būtu jāpadomā jau grūtniecības laikā - ja zināms, ka māmiņa nevarēs mazo vest uz dārziņu vai no tā, tētis vai omīte pārmaiņus var sākt to darīt jau pirms jaundzimušā ienākšanas ģimenē. Tāpat ļoti svarīga ir vecāku nedalīta uzmanība vecākajam noteiktu laiku dienā, vēlams aptuveni vienā laikā. Piemēram, ja māmiņa baro mazuli, tētis tikmēr var paspēlēties ar vecāko (īpaši, ja tiek
izrādīta greizsirdība).
Nav nepieciešams vecāko bērnu nelaist uz bērnudārzu un atstāt mājās, īpaši, uz ilgāku laiku. Tas tikai saasinātu uzmanību un akcentētu situāciju. Bērniem raksturīga dzīvošana šeit un tagad. Greizsirdība vairāk tiks izjusta mājās, redzot kā māmiņa vai tētis auklē jaundzimušo. Bērnudārzā, īpaši, ja tur ir nodarbības un rotaļas, ļauj būt šajā procesā, bērns visticamāk nepavada visu dienu, domādams, kā mamma auklē brālīti vai māsiņu. Tiesa, būtu vērts pajautāt audzinātājai, kā bērnam pēc pārmaiņām klājas, pastāstīt, ka ģimenē ir pārmaiņas. Patiesībā ir tā - jo vairāk lietas paliks ierastajā kārtībā, jo labāk. Nav iespējams bērnu pasargāt no greizsirdības - tā vienkārši jāpalīdz pārdzīvot, dodot bērnam ziņu, ka mīlestībā un uzmanībā var dalīties - gan vecāki, gan bērni paši.
Laura Blumberga, speciāli www.maminuklubs.lv